Romāns Valters

Kāds rakstīja, sūdzējās – zināms nav,
Vai Saskarsmes lasītāj’ precoties ar?
Tad, lūk, lai zināms visiem top –
Es dalīšos priekos, es neesmu skops:
Un atkal rokās man, nu jau žurnāls – jauks,
Tā rakstos cilvēki par attiecībām pauž,
Tās īpatnējas mēdz būt, dažkārt,
Kā vulgārs vīrietis, daž’ laba sieviete
ar cita vārdiem,
Kā zirneklis “vij”, intrigu lai mīlas valgos,
Skaut’ jaunu upuri, sen izredzēto.
Te ļaudis vaļsirdīgi klāsta,
Par mīlas dēkām, pārvēršot tos stāstos,
Par pārdzīvoto vēsta, domājot, ka būs,
To uzrakstītais pamācība citiem.
Un neba pēdējais vai pirmais žurnāls šis,
Kur Anda, Zane, Dace, Uldis, Rolands gaužas.
Bet citiem, par laimi, iepazīstot mīlu
No sirds, priekā, vārdi dzejā ārā laužas!
To visu SASKARSMĒ var izbaudīt,
Kur četrus gadus atpakaļ es sūtīj’ pasta balodīt,
Tik Dievs vien zin vai balodis bij izmanīgs,
Vai sūtījums bij uzrakstīts, ka nemanīt,
To nevarēja sieviete, no vaiga glīta,
Sav’ mūža ceļu ejot, palikusi viena.
Lai piedod man daž’ laba dāma,
Kas domāja, ka kopdzīve ar mani – drāma,
To nesaskatīj’, nu jau mana sieva,
Ar ko jums vēstu, “rezultāts” lai zināms top.
Lai ļaudīs neizraisa bažas manu vārdu dāsnums,
“Kā katrs māk, tā maun” – tā dziedāj’ Edgars Liepiņš,
Un tādēļ man nav kauns,
Ja kādam lasot sanāk smiekliņš.

Tev neizdodas tā, kā domā,
Jo kāds šai brīdī sliktā omā,
Tu vari plānot savu dzīvi,
Bet raugies – nemanot viss aiziet šķībi.
Tik tādēļ vien, tik tādēļ vien …

Mēs varam tā kā sprinters skriet,
Ar visiem kopā pūlī smiet,
Ir augstu celt, it-tālu velt,
Cik spējam – smelt, un ilgi zelt.
Kamdēļ tik vien, kamdēļ tik vien …

Vai tiešām vienas dzīves maz,
Lai gūtu to – ne daudz, ne maz,
Ne sapņi piepildīti top, kam paprasīt,
Pa kādu ceļu šodien, rītdien iet,
pa kādu – parīt?
Vai spēj tu viens, vai spēj tu viens …

Vai spējam mēs ko guvām – taupīt,
Par otru domāt, otram dot, no sevis laupot,
No sevis knapinot, vai cēlām ”Gaismas pili”,
Visaptverošo – to, ko sauc par dzīvi?
To – var!
Tik kopā vien, tik kopā vien .

Laikrakstā „ Saskarsme” izlasīju rakstu, kuru bija atsūtījusi sieviete ar
„ padomijas” uzskatiem. Jūtot viņas izmisumu – uzrakstīju:

Es zinu, ka tu viena kaut kur esi,
Pat zinu, kā uz pārīšiem tu noskaties,
Caur parku, kad tev vienai,
Uz mājām nākas iet.
Es zinu, ko tu dari,
Vēl nomodā kad esi,
Ja nepalīdz, pa video tad porno paskaties,
Bet dzīvē – tu zini,
Viss savādāk tas notiksies.
Ak, Kungs, cik sen tas bij,
Un Dievs vien zin, kad vēl tas notiksies.
Es zinu, ka tu neiesi uz bāriem,
Pie kuru letēm, sūcot kokteiļus,
Ar puisi vari ātri saieties,
Un nemanot pie taviem sāniem,
Kāds roku aplicis ap plecu,
Jau tuvu, cieši piespiedies.
Tas it kā tīk uz brīdi –
Bet tas – tik mirklis būs,
Un tu to ļoti labi apzinies.
Tu nojaut – kaut kur ir viņš,
Var būt pa ielu ejot uz īsiem brunčiem noskatās,
Tā daudzi pievērš uzmanību tam, ko pasniedz,
To starpā tevi nemaz neievērojot.
Var būt kāds dažu reiz uz tevi atskatās,
Jo skaistums katrai savs ir,
Kas sirdij kuram tīkams, to nevar uzminēt.
To var tik sajust , ka viņš ir tevim tīkams,
Kaut tiekoties par to viņš nevar parunāt,
Bet redzi – acis gailē,
Un kustībās ir savāds biklums,
Šī nav tā īstā reize,
Jeb jāmet krūmos ir’a Tikums?
Un pienāk vakars kluss,
Pie debess zvaigznes kvēlo,
Vai mani viņš pat neapskaus,
Ko viņš no sevis tēlo?!
Bet pēkšņi viņa roka,
Pār plecu manu slīd,
Es atspiežos pret koku,
Spožs mēness augšā spīd.

Es jūtu straujo elpu,
Un tīk man pieskāriens,
Pie viņa krūtīm glaužu plaukstas,
Tik straujš ir pavērsiens.
Mēs skūpstījāmies ilgi,
Es apskāvieniem, skūpstiem ļāvos.
Nāk atmiņā tie mirkļi,
Par pārīšiem – tais parkos,
Un skatos – iet pa parku,
Ar skaudību mūs vēro,
Tāds meitēns īsos svārkos,
Un acis viņai kvēlo!
Es ciešāk viņu skauju,
Un klausos viņa vārdos,
Jau laiks uz saules lēktu –
No viņa – neatteikšos!

Kā grēksūdzē man iznāk klāstīt,
Par to, ko agrāk nejauzdams,
Es, savu dzīvi dzīvojot,
Gan priekos, bēdās vai arī līksmojot,
Savos darbos, domās – pašam nezinot,
Bez „Viņas” esmu dzīvojis.
Ir bijis – aizraušanās mirklis,
Ir bijus’ tieksme – dzīvot, redz, kā visiem,
Un gluži nemanot, kā gadi aiziet,
Reiz atskārtu, ka kaut kā trūkst!
Tad sāku savus darbus vērtēt,
Kā arī vērtēt jūtu pasauli,
Un brīvā brīdī dziļās domās grimstot,
Es sapratu, nav manā dzīvē „Viņas”.
Un jānotiek bij tā,
Kad grūtā brīdī melot vairs sev nespēju,
Kā grēksūdzē es vārdus uzklausot,
Tad skaidrā dvēselē, kas jaukā miesā,
Es iepazinu, kas ir „Viņa”.
No sākuma to nespēju es uztvert tā, kā nākas,
Jo vētra plosījās kā dvēselē, tā arī sirdī,
Un vārdi, tik īpaši, ar vēlmi,
Lai uzklausīts es arī tieku,
Ka tik par „Viņu”, es ar prieku,
No visa, kas ir bijis atsakos,
Lai tik ar „Viņu” priekos, bēdās dalītos!
Un tik no mūsu dzīves laikmetīgās ainas,
Kas neatļauj, kā kāro sirds
Mums dzīvot, darīt, just, kā gribētos,
No „Viņas” – iznāk tālu dzīvot mums.
Bet gribētos. Lai tik ar „Viņu”,
Mēs kopā būtu vienmēr, nevis slepus,
Bet Dievs vien sazin kādēļ tā,
Kad divu jātās „Viņa” atdzimst,
Viss notiekās, bet diemžēl – slepus!
Tā darīt, domāt neklājas,
Bet tie, kas mūsu dzīvi „vada”,
Bez „Viņas” laikam ciešs, kā no bada,
Jo savādāk, kā to gan izprast,
Ka likumi, kas tapuši, nav „Viņu” augstu cēluši,
Un tiem, kas nesatiekot „Viņu” jaunībā,
Ir jācieš, no iepriekš visa paveiktā,
Jo dzīve prasa savu.
Šeit jāpakļaujas tik uz „Viņas” spēku,
Kas laimīgam liek justies cilvēkam,
Bez mīlas dzīvei nava jēgas –
Viss pārējais vien otršķirīgs.