Edgars Oktāns

Kad mēs liekam eksāmenu,
Ar lielām domām to darām,
Tā, lai viss būtu ideāli,
Lai nebūtu nepareizi.

Bet tā vienmēr nebūs.
Visi mēs kļūdamies.
Daži vairāk nekā citi,
Bet visi mēs kļūdamies.

Un ja kļūdas ir daudzas.
Viens pēc otra, pēc otra.
Varbūt vieglāk ir nelikt…
Iet prom, no eksāmena.

Jo ja neliek, tad nevar kļūdīties,
Būt nepareizam.
Tās sāpes, lai neatkārtojas
Kā vienmēr tās dara.

Bet ja aiziet tālu,
Tad nevar atgriezties.
Un citi, kuri arī liek
Jutīs ka vairs neesi.

Ir žēl, jo es zinu:
Pat ja ir nebeidzama bedre,
Kurā kriti, ļoti ātri,
Var pieķerties pie sienas, ja mēģina.

Un rāpties ārā,
Pat ja ir grūti un sāp rokas.
Tavas kļūdas nav bezgalīgas,
Tās var beigties, ja mēģina.

Protams, vienmēr būs kļūdu,
Vienmēr būs sāpes.
Taču aiziet prom, jo tās ir,
Ir vislielākā dzīves kļūda.

/Edgars Oktāns/

Bagātums nāk no stilistiskām figūrām,
Sasaistīts skaistums saitē ar aliterāciju,
Un ar asonansi auglīgu augli aizaugsi,
Bet ar inversiju sajauksi vārdus tu.

Sākas viss ar anaforu,
Sākas, jā, bet epifora to pabeigs,
Un polisindetons un citi līdzīgie arī pabeigs.
Asindetons, vārdi, citi, bez saikļa.

Ķēdi vienu ar otru savieno,
Ķēdi vienu ar otru savieno,
Savieno kopā ar pakari,
Vai ar retorisko jautājumu arī var?

Mēs nezinam, kā redukciju izmantot,
Vai kā divkāršojums vārdi, vārdi atkārtojas?
Vai kā blīvējums, VTL. un citi?
Vai tā ir vispār līdzīga kā salīdzinājums?

„To ko sausi, to arī pļausi.‟ Saka paralēlisms,
Ir arī citas figūras, daudzas.
Bet jāatceras, tāpat kā skaistums nāk no gredzena,
Bagātums nāk no stilistikām figūrām.

/Edgars Oktāns/

Skaistā valoda izmanto tropus.
Zelta rokas ir metaforam, jo to visi raksta,
Bet ja personifikācija paiet garām, tas arī labi,
Un jāuzmanās no perifrāzes, jo līdzīgs zvēru karalim.

Latvija aplaudēja metonīmiju,
Jo vienu dienu, sinekdoha tam atļāva
Ar rožu skaisto epitetu,
Lēnā ātrumā iet pie oksimorona.

Neparko neuzticies hiperbolai,
Jo kā samērā labā litota,
Tā ironijas māju apzaga.
Ja ticēsi, tad kā simbols uzbruksi vējdzirnavām.

Alegorija teiktu: „Viss šis, tikai lai iemācītos.‟
Un alūzija: „Tu esi pazaudējies, kā pazudušais dēls.‟
Kopumā 13, un ir taču vel,
Bet ar šiem, jau ir ļoti skaisti.

/Edgars Oktāns/

Kāpēc?
Pieci burti un jautājuma zīme.
Liekas tik vienkārši,
Tā nevar neko slēpt.

Bet tā slēpj,
Ak vai, kā tā slēpj!
Ir iespējams visu dzīvi iet,
Pat neprasot sev, šo vienkāršo jautājumu.

Bet kad sev to prasa,
Tiešam sev to prasa:
Var atrakt karti veco,
Kuru ir jāseko.

Jāseko līdz dziļākām bedrēm,
Pat ja sāp, pat ja ir neērti.
Jo ja ilgāk seko un rok, un seko, un rok,
Jo tuvāk tu nonāksi pie atbildes.

Atbildes ļoti vienkāršam jautājumam:
Kāpēc?

/Edgars Oktāns/

Staigāju pa ielām,
Pa veikalu, pa pilsētu,
Es to redzu
Tās pretīgās krāsas.

Krāsas, kuras ir saliktas,
Ne ar cilvēku roku,
Ne ar cilvēku domu,
Ne ar cilvēku jūtām.

Saliktas, jo vajadzēja salikt.
Lai izskatītos labi un jauni,
Un netērētu laiku cilvēkiem.
Nesaprotot, ka izskatās sliktāk.

Kāpēc tādām krāsām jābūt?
Un kāpēc daži nesaprot,
Kāda problēma ir ar tām?
Un kāpēc saka ka ir labi?

Vai esmu kļuvis vecs?
Nesaprotu jaunos krāsu pleķus.
Viņi saka ka ir „Mākslinieki”
Bet īsts mākslinieks tā nedarītu.

/Edgars Oktāns/