Padziedi kopā ar mani
trīs dziesmas.
Tā pirmā pavasarim
un sniegpulkstenim baltam,
Tā otrā – vasarai
un pīpenēm trauslām uz lauka
Trešā – rudenī āboliem,
kas krīt.
Bet ziemas dziesmu nedziedi,
lai nesalst tev un man.
/Anna Jakuškina/
Par Pavasari
Par pavasari
Gadalaiki
Tu kā ziema liki apledojumu uz mana ceļa
un laika gaitā, tik neizprotama palika Tev seja.
Skrienot centos neslīdēt,
jo zināju ka beigās nebūs neviena kas varētu palīdzēt.
Tu kā pavasaris liki tām puķēm aiz maniem logiem augt,
bet mani vārdā nekad neuzdrošinājies saukt.
Ejot garām centos nestāvēt pārāk ilgi,
jo beigās šā vai tā nebūtu dikti silti.
Tu kā vasara liki man izbaudīt to silto sauli pludmalē,
sākumā gribēji lai skrienu Tev līdzi šai lielajā pasaulē.
Rāpojot iekšā ūdenī neklausījos kā garāmgājēji savus pantiņus kaļ,
jo zināju ka beigās neviens man neleks pakaļ.
Tu kā rudens nobirdināji man visas lapas un notrīsēja man sirds puses abas.
Kamēr gulēju uz šīs kailās zemes un jutu vēja pieskārienu maigi,
sapratu, ka Tu man visi gadalaiki…
/Laima Zālīte/
Pavasarī
Nav vajadzīgi vārdi–
ir vajadzīgi tauriņa spārni
tevī un manī
dvēseles iešūpošanai
pavasarī.
/Elīna Līce/
Lai jaunā gada katrai dienai
Lai jaunā gada katrai dienai
Ziemas baltuma miers
Pavasara ūdeņu skanīgums,
Vasaras saules siltums
Un rudens ziedu krāsainība.
Pavasara lietutiņš
Klau, līksmodams, smiedams
Iet pavasarlietutiņš,
Kā nerātnis puisēniņš
Dzen jokus viņš.
Lēkādams, diedams
Pa kūlu tas čabina,
Pa jumtu grabina,
Visvisu, kurp iedams,
Laukā labina.
Pie zemes durtiņām
Pieklauvē klusi:
“Ko, zālīt, vēl dusi?
Jau ziema ir pagājusi –
Nāc laukā! nāc laukā!…”
Tad pumpuram maigam,
Kas pretim tam slejas,
Tas nomet uz sejas
Pa pilienam svaigam
Un smejas un smejas:
“Nāc laukā! nāc laukā!…”
Vilis Plūdons