Jānis Poruks (dzimis 1871. gada 13. oktobrī, miris 1911. gada 25. jūnijā) bija latviešu rakstnieks un dzejnieks. Pazīstams ar darbiem “Pērļu zvejnieks”, “Hernhūtieši”, “Zilizana sirdsdedze” un “Dzejas”.
Ej peles ķert, Minka! Lec lakatā, Tita!
Jau pulkstens vakaram astoņus sita!
Un Edis lai žigli laukā skrej:
Tāds Una, kas kož, lai nu tumsā rej!
Ar Lulliņu kopā es gultiņā čuču;
Vēl mīļajai māmiņai vienu buču,
Tad tā, ka dūmi nāk reibinošs miedziņš.
Un sapnītī lido balts, balts sniedziņš.
Pa sniegu brien Una, Minka un Tita,
Kā pasakā Lulla tiek pavadīta.
/Jānis Poruks/
Mazs kaķīts,
Mazs zaķīts
Uz ceļa satikās
Un brīnojās.
“Kurp lēksi, zaķīti?”
— Uz kāpostiem, kaķīti!
Un tu tā lēnītēm? –
“Uz pelītēm!”
Kāpostiņš čaukstēja,
Pelīte pīkstēja,
Puisīts klausījās,
Sunīts ausījās.
Suns pakaļ zaķīšam,
Puisīts — kaķīšam;
Ak, kas par riešanu,
Kas par skriešanu!
Jānis Poruks
No zieda uz ziedu,
No sirds uz sirdi
Lido mīlestība.
Un zieds pēc zieda
Atkal izplaukst,
Un sirds pamostas.
Aiz gaismas mirdz zieds,
Aiz laimes pukst sirds,
Pa pasauli mūžam
Lido mīlestība…
Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.
Man ir, it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.
Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit uz zemes spodrība –
Tas augstākais, ko mums var dot,
Un skaidram būt ir godība.
Ai, māmiņa, cik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras,
Man svētku drānas uztērpi.
Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidr(i)s būt,
Jeb vai būs likten\s nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?
Balts sniedziņš snieg uz skujiņam,
Un, maigi dziedot, pulksten\s skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds pukst aplaimota man.
/Jānis Poruks/