Anna Jakuškina

Sāp sāp tavi vārdi
Nevaru tikai alkaina ņēmēja būt.
Un citu par savu saukt
Jo visu, kas man bija lemts
Esmu Tev atdevusi –
Tukšas no glāstiem man plaukstas
Sirds viducī noslāpis tauriņš
Melnas asinis raud.

/Anna Jakuškina/

Putekļu smarža un ceriņi arī,
pat elpot ir grūti.
Gaidāms ir lietus, bet plaukstā man iekrīt
dažas tik lāses.
Ceļmalā, nometies knūpus,
Dadzis pret debesīm lūdz.
Pieneņu smaidos vairs nav nekā salda
Bet sētā suņburkšķis novītis elš.
Taču joprojām plaukstā man iekrīt
dažas tik lāses.
Mākoņi tukši un saule atkal spīd spoži.
Es gaidīju – varavīksni.

/Anna Jakuškina/

Aizvakar noducināja pirmais pērkons, vakara
krēslā nospīguļoja zibens baltā lāpa.
Dienas kļuvušas garākas, saulainākas,
skanošākas. Jā, arī slapjākas. Visur plūst ūdens
dzīsliņas: zālienā, uz trotuāriem, ielu malās kūst
sastrēgušie ledus akmeņi.
Atkailinātā zeme gatavojas laist pasaulē izauklētos
zāles stiebriņus, mazus, zaļus dzīvības asniņus.
Gribas klejot savā nodabā un baudīt tikko
pamodušās dzīvības silto elpu, uzsmaidīt trauslajiem,
vēl nevarīgajiem pumpuriem, aizvērt acis
un izjust, cik tīkama ir tāda salda pamošanās
brūnajā mātes ligzdiņā.

/Anna Jakuškina/