Anna Jakuškina

Man pietiek ar klusu čukstu,
Ar sajūtu – silta plauksta
ir līdzās,
Ai, pirmā mīlestība,
cik tu esi cietsirdīga!
Paņem sev līdzi visu,
Kas pirmo reiz pumpuros briest
Turpmāk – būs tikai atvasaras
Rudzupuķe auzās iebridusi
sāp,sāp ilgi un… laimīgi.

/Anna Jakuškina/

Es vēlos tik vienu
Mūžīgi palikt par ziedu
Asterēs sasildīt dienu sauli
Lai atnāc un baudi.
Es vēlos tik vienu
Just prieku ik dienu
Ar putniem brīvi
Lidojot izdziedāt dzīvi
Es vēlos tik vienu
sāpošai sirdij mieru
Un aušīgu vasaru
kā laimes asaru.

/Anna Jakuškina/

Man četras kabatas
devis ir laiks.
To vienu par ziemas
kabatu sauc
Tajā sniegpārslas klusumu
kamolā tin.
Otrajā pavasaris jautri
paslēpes spēlē.
Bet, kad kabata sasilst
saulē,
Tai pogcaurumā zied
sniegpulkstenes.
Trešā – tā tēva dēla
muļķīša kabata ir, tāpēc
viskrāšņākā šķiet –
upes un ezeri, putnu
dziesmas un pļavas
saldas no bitēm.
Ceturtā; rudenī allaž
smaga – smaržīgi āboli,
zirdziņš velk atmatā ratus,
Vēju šūpota vārpa ceļu no
grauda līdz maizei iet
Man četras kabatas
devis ir laiks.
Katru gadu tām jābūt ir pilnām.

/Anna Jakuškina/

Kad skumju kā
skudru pūznī tik daudz
Pie kamīna sēžu
Un vēlos tik ļoti –
izmisums steidzīgs
projām lai skrien.
Tu saki – karmīnsarkana
debessmala, būs lietus
un izskalos rētas
Un vēl – var atkal
visu no jauna sākt.
Liesmas izgaist tad
spocīgās ēnās
Klusu kaist ogles un
nogurums smags.
Tu pienes man cerību
kausu un padzerties
liec
Es saku – jau līst…

/Anna Jakuškina/