I
Taupi katru kapeiciņu,
Pēcāk būs tev simtiem rubļu:
Taupi ēdot, taupi dzerot,
Dzīvo mitrās pagrabtelpās,-
Ja vēl tad nav simtiem rubļu,
Droši būs tev- agra nāve.
II
Taupi katru kapeiciņu,
Taupi ēdot, taupi dzerot,
Bet tik saprot mani labi:
Taupi tik no svešas mutes,
Tad vis tukšā nepaliksi,
Daudz būs naudas, vairāk – grēku.
Ko jūs brēcat, ka liktens jums skarbs?
Jums jau taču tik rokām ir darbs.
Vai tad nav grūtāk galvu lauzīt
Nekā trallinot akmeņus lauzīt?
Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi:
Dzird par grūtdienīšu raudām,
Tūdaļ kabatā bāž roku,
Izvelk savu – nēzdodziņu.
Līst lieti, vēji pūš, un vakars vēls:
Viņš vienās skrandās ģērbts un basām kājām.
Jūs domājat, ka pazudušais dēls
Nāk sagrauzts atpakaļ uz tēva mājām?
Bet vai jūs neredzat, ka viņa tēls
Ir lepni nesalauzts, ap viņa vājām
Un kuslām miesām skrandains purpurkvēls?
Nē, nenāk viņš, lai jūgā plecus liektu,
Viņš nāk kā tiesātājs, lai jūs iz tempļa triektu.
Tev sirds ir pilna rūgtām asarām
Kā rudens lietus piemirkusi pļava;
Tās krājas tur kopš bērnu rotaļām
Un rit, un rit, un gala viņām nava.
Kas raudot sirdi atraisa no tām,
Tam labi, – viņam lāgavīra slava:
«Viņš atklāts, jūtīgs svešām žēlabām!»
Tev neplūst asaras, bet pilns jau mērs, –
Lej asaras barā – dzels kā ģifts un sērs!