Mans ceļš

No zemām zemes dzīlēm nācis mūsu vārds
Tas pilnveidots audzēts un kopts
Vienmēr audzis ka trausls puķu kāts
Un no dieva rokas mūsu dvēslei dots

Tas ir tik skaļš un spēcīgs
Kaut vien tas būtu pasargāts
Sega, spilvens un palags miksts
Mūsu vārds dzejā un dziesmā tīts

Šim vārdam lemts mūsu dzirksti degt
Ar kvēlu un gaišu liesmu
Pat jaunu valsti zem sevis dibināt
Ar visskaistāko pasaules dziesmu

Jāpretojas lai mūs nepārņem bailes
Lai nebīstamies no nereāla
Šīs ir tikai emociju spēles
Kas krāso mūsu seju bālā

Šis vārds – mūsu tautas ceļš
Jau trīsreiz apceļojis zemeslodi
Uz priekšu virzās ka jauns kumeļš
Un turpina ceļu ar drosmi un modri

Šo vārdu mums vienmēr sargāt
Mūsu vai saules galā
Vienmēr paturēt pie mums klāt
Un nekad nelaist vaļā

Pilsēta

Pilsēta daudz gaismas,
Cilvēki staigā pa ceļiem,
Policija aizsargā pilsētu
Prezidents aizsargā Valsti!

Deputāti izvēlas likumus!
Saeima palīdz aizsūtīt to prezidentam,
Un likums ir gatavs!
Pilsēta ir dzīves vieta!

Puķe, neskaties uz mani

Puķe, neskaties uz mani.
Man jau tā ir ļoti kauns.
Tu jau nezini, cik labs viņš.
Cik viņš skaists un cik viņš jauks.

Puķe, neskaties uz mani.
Man vai zemē jazlien.
Tu jau nezini, cik skumgs viņš,
Tu jau nezini, cik viens.

Ko tu rūgtā smaržā, smīni.
Tu jau, puķe, visu zini.
Ne viņš jauns, ne skaists, ne viens
Kā neviens man. Kā neviens.

Zils aiz loga rudens vakars

Zils aiz loga rudens vakars.
Vējš, līdz stiklam kļuvis, smok.
Viss, kam kāds ar sirdi sakars,
Mūžību kā pienu lok.

Kas par to, ka daudziem mājas
Šinī zilā naktī nav,-
Tavas kautrās, vieglās kājas
Sāk pie uguns sasilt jau.

Kas par to, ka mīli citu:
Viss šai dzīvē – tikai māns.
Ņem šo lakatu, kam vidū
Gaiši dzeltēns pelikāns.

Ņem un to ar slepu baudu
Sev pār glezniem pleciem sedz,
Lai caur tērpu viņa audums
Tavu miesu jūt un redz.

Dažreiz labāk ilgot lūpas,
Bet nekad tās neskūpstīt,
Tad pār sirdi tieksmju šūpas
Tikai kā gudri putni krīt.

Zils aiz loga rudens vakars.
Vējš, līdz stiklam kļuvis, smok.
Viss, kam kāds ar sirdi sakars,
Mūžību kā pienu lok.

Visskaistākās ogas pasaulē

Visskaistākām ogām pasaulē
Pilni šoruden pīlādžu zari.
Visskaistākās ogas pasaulē
Apēd vārnas un strazdu bari.

Visskaistākās ogas pasaulē
Tikai tāpēc vien, ka tās rūgtas,
Smagiem, sarkaniem ķekariem
Šūpojas nenoplūktas.

Man ir tikai viena pati sirds,
Viens balons pīlādžu vīna,
Un cik maz var tajā iepildīt,
To mēs katrs zinām.

Man ir tikai viena pati sirds,
Bet jums taču arī ir sirdis!
Tad noplēsiet visus pīlādžus
Un tie visu ziemu jūs dzirdīs.

Bet kad klusos vakaros cikādes dzied,
Izpeld mēness sarkaniem ragiem.
Un sarkani pīlādži pusnaktī zied,
Ogu ķekariem smagiem.

Visskaistākās ogas pasaulē,
Rudens naktīs man rādās miegā.
Un pirmajā sniegā kā asaras birst,
Kā sarkanas asaras sniegā.

Un, ja arī dažā pavārtē
Pēc nekrietnības smirdēs,
Sauciet: man ir tikai viena sirds!
Sauciet, un jūs dzirdēs.

(Imants Ziedonis)