Kaila debess tālāk sauc

pēc

Kaila debess tālāk sauc
Sirds vārdus prātā jauc
Vai atzīties būs ļauts
Ka mīlestības tik daudz

Uzrūdzis ir mīlas raugs
Pušu plīsīs katrs trauks
Varbūt paliks drusku kauns
Varbūt pateicu par daudz

Bet tad dvēsele plaukst
Un karsta spriedze aug
Ka gribas pilnīgi kaukt
Ka elpu ārā rauj

Nost no kātiem pļauj
Jūtas nost domas šauj
Tas karš mani kauj
Bet sirds cauri rauj

Vai atzīties būs ļauts
Ka mīlestības tik daudz
Uzrūdzis ir mīlas raugs
Pušu plīsīs katrs trauks

Varbūt paliks drusku kauns
Varbūt pateicu par daudz
Sirds vārdus prātā jauc
Kaila debess tālāk sauc!

/Kaspars Krauklis/

Kāpēc posts tik garšīgs

pēc

Kāpēc posts tik garšīgs
Kad pretī pats dzīves saldējums
Man patīk uguns kaut apdedzinos
Ja lieku sirdi tā visu
Ātri un bez domām
Bet man ir tikai viens jautājums…
Cik liela mīlestība taisās nākt?

Kā tā sirds tik ļoti jālauž vaļā
Lai tai vietas pietiktu
Tās lielums liek apšaubīt
Pār visām iztēles robežām

Nu veriet , nu veriet to vaļa!
Nu raujiet cik jums spēka!
Raujiet līdz tās limitiem!

Lai prāts kluss un asaras čukst:
“Te nāk tavas sirds piepildījums”

/Kaspars Krauklis/

Sāp sāp tavi vārdi

pēc

Sāp sāp tavi vārdi
Nevaru tikai alkaina ņēmēja būt.
Un citu par savu saukt
Jo visu, kas man bija lemts
Esmu Tev atdevusi –
Tukšas no glāstiem man plaukstas
Sirds viducī noslāpis tauriņš
Melnas asinis raud.

/Anna Jakuškina/

Gaidāms ir lietus

pēc

Putekļu smarža un ceriņi arī,
pat elpot ir grūti.
Gaidāms ir lietus, bet plaukstā man iekrīt
dažas tik lāses.
Ceļmalā, nometies knūpus,
Dadzis pret debesīm lūdz.
Pieneņu smaidos vairs nav nekā salda
Bet sētā suņburkšķis novītis elš.
Taču joprojām plaukstā man iekrīt
dažas tik lāses.
Mākoņi tukši un saule atkal spīd spoži.
Es gaidīju – varavīksni.

/Anna Jakuškina/

Aizvakar noducināja pirmais pērkons

pēc

Aizvakar noducināja pirmais pērkons, vakara
krēslā nospīguļoja zibens baltā lāpa.
Dienas kļuvušas garākas, saulainākas,
skanošākas. Jā, arī slapjākas. Visur plūst ūdens
dzīsliņas: zālienā, uz trotuāriem, ielu malās kūst
sastrēgušie ledus akmeņi.
Atkailinātā zeme gatavojas laist pasaulē izauklētos
zāles stiebriņus, mazus, zaļus dzīvības asniņus.
Gribas klejot savā nodabā un baudīt tikko
pamodušās dzīvības silto elpu, uzsmaidīt trauslajiem,
vēl nevarīgajiem pumpuriem, aizvērt acis
un izjust, cik tīkama ir tāda salda pamošanās
brūnajā mātes ligzdiņā.

/Anna Jakuškina/