Klusie Mirkļi

Kā logā lietus lāses sitas,
Un galvā domas iezogas man citas –
Tā laiks jo strauji skrien
Un visus velk uz priekšu vien.
Kā skaļi vēji šņāc,
Un klusi pieklauvē pie durvīm kāds –
Tā šķiras jauna lapa,
Kur nodaļa jau cita tapa.

Kā smaržo margrietiņas plašā pļavā,
Un kārtis saliktas ir skaistā kavā –
Tā brīnums lēni dziest
Un jaunas cīņas briest

Šai klusumā,
Šai mulsumā
Bango mana sirds.

Šai cerībā īsā,
Šai mirklī drīzā
Manas acis salti mirdz.

Lai rītdiena vēl nāk,
Un saule mirdzēt sāk.
Lai piepildās it viss,
Un atmiņās paliek šis!

DRAUDZĪBA IZJŪK

Kad tu būsi visu izlasījis,
Mazliet padomā, kaut tāpat vien ?
Var būt, ka tev daudz ir draugu bijis,
Man tu, zini, biji tikai viens.
Negribējās strīdēties ar tevi ?
Daudzreiz atliku ? nu rīt, nu rīt.
Nevar taču ilgāk apkrāpt sevi,
To, ko vajag, – jāvar uzrakstīt!

Zini ko, var tikai bērni mazi
Nedomājot drauga vārdu šķiest ?
Mēs, kam dzīvē nācies daudz ko pazīt,
Nedrīkstam ar vārdiem metāties!

Draugs ? tad draugs! Tu jūti viņa plecu,
Viņa solim blakus ? solis tavs.
Draudzību sev nevar pakļaut vecums,
Ja tā ir… Bet ja nu viņas nav?

Nogurstu no dienas gaitas naskās,
Kāpēc iesit vārdi, kuri glauž?
Un man liekas, ka zem drauga maskas
Tu slēp sirdi, kurai kaut kas skauž.

Zini ko, kad sanāk lielas raizes,
Drauga vārds tad ir gandrīz tas pats,
Kas ir izsalkušam gabals maizes,
Kas ir nogurušam uzmudinošs skats.

Redzot drauga jautājošo seju,
Tu ar vārdiem nekautrējies sist,
Parādīji ceļu, kurā ejot
Šodien, rīt ? man vajadzēja krist.

Nepakritu, jo tu nesaprati,
Steigdams melus labos vārdos vīt,
Nesaprati to, ka dzīve pati
Katru vardu atnāk pārbaudīt.

Kad tu būsi visu izlasījis,
Mazliet padomā, kaut tāpat vien ?
Var būt, ka tev daudz ir draugu bijis,
Man tu, zini… bija tikai viens.

Sieviete

Sieviete — tu esi trausla puķe,
kuru mīlestības reibons šūpo
smaržīgos un siltos tumšos viļņos,
galvā mirdzinājot zelta kroni.
Sieviete – tu skaistākā starp puķēm —

Tava zieda kausā ģifts un medus,
un pat eņģelim, kas sniedzas dzert to,
dziļi ceļos vajadzētu pakrist,
gaišo pieri trīs reiz pīšļus skarot,
Sieviete — tu esi skaistākā starp puķēm!

Sieviete — tu esi maija vakars,
kas caur pirkstiem spožas zvaigznes bārsta,
kurām pielīst upe, mežs un sirdis
jaunās, izsalkušās, neprātīgās —
pielīst, pagurst mirdzumā un gaismā.

Sieviete — tu esi gluda čūska,
kas vismīļāki mēdz ritināties
vijolīšu zilos pudurīšos,
cieši slēpjot divstaklaino mēli.
Tikai brīžam pazib skatos tavos
asas, saltas, zilganzaļas acis,
saltās trīsās nodrebinot sirdi.

Sieviete, tu — svešs un blāzmains putnis,
kas ar karstām, mīkstām dūnu krūtīm
sirdīs izperina daudzkrāsainas
teikas, varvīksnas un sapņus — sapņus…

Saldējums

Saldējums, saldējums!

Cik reizes tramā es
braucis bez biļetes,
lai tikai nopirktu tevi!

Saldējums,
tavas vafeles
izplaukst par naudu
uz visiem pilsētas stūriem,
tavas vafeles
brīnišķi dzeltēnās
kā tējrozes bulvāru veikalos,
tavas vafeles
sārtās kā asinis,
kā dāmu lūpas un auto naktsnumurs.

Saldējums,
labākos zekserus
pārdevis esmu par tevi,
retākās markas
ar tīģeriem raibiem kā skatu logs,
ar žirafēm garām un slaidām kā raido torņi.

Saldējums,
tavu vēsumu kairo kā ēters
esmu es sajutis
asāk
par meitenes lūpām un bailēm,
tu,
manas dēseles vecuma kalendārs,
tevi mīlot, es mācījos mīlēt
visu dzīvi un ilgas.

Mans balanss

“Tas” man reiz ausī teica
Dzīvē vissvarīgākais ir balanss
Lai kad mana sirds pukstēt beidza
Mierīgs prāts ir mans
Lai kad atminos sev svarīgus mirkļus
Varētu saskatīt mīlestību, drudzību un mieru
Lai kad stāstītu savu dzīves stāstu
Varu atminēties katru piedzīvoto dienu

Turpinot virzīties “Tas” mani atkal uzrunāja
Priekšā tev ir milijoniem krustceļu
Tev būs izvēle starp labklājību un prieku
Izvēlies līdzsvaru “Tas” teica

Pirms pamanīju biju izdarījis jau simtiem izvēļu
Visu šo laiku biju skrējis ar acīm ciet
Apmaldījies savas eksistences jēgā es to uzrunāju
Lūdzu, lūdzu pareizo ceļu parādiet

Tāda pareizā ceļa nav! “Tas” teica
Parādās gaisma un līdz ar to milijons un viens ceļš
Ceļu galapunktos – mīla, prieks, miers un sāpes
Bērns, lai ko tu izvēlētos, atceries remdēt savas līdzsvara slāpes

Ar mērķi galvē vēršos pie izvēlēm
Prātā valda apjukums, jo nezinu kas esmu es
Ko vēlos es? Līdzsvaru un harmoniju “Tas” teica
Tu vēl šim neesi gatavs paverot man attīstības trepes

Attīstības ceļā es izaugu un pilnveidojos
Es sapratu dzīves jēgu un ko vēlos
Augšupceļā satiku arī citas būtnes, bet fascinēja tik viena
Tā nekustējās pasaules pirmā vai pēdējā diena

Pilnībā visu tavu izvēļu sekas –
Tavs tagadējais iznākums
Ar vilšanos acīs tai teicu
Jo beigu beigās visu nosaki tu.