Kāpēc?
Pieci burti un jautājuma zīme.
Liekas tik vienkārši,
Tā nevar neko slēpt.
Bet tā slēpj,
Ak vai, kā tā slēpj!
Ir iespējams visu dzīvi iet,
Pat neprasot sev, šo vienkāršo jautājumu.
Bet kad sev to prasa,
Tiešam sev to prasa:
Var atrakt karti veco,
Kuru ir jāseko.
Jāseko līdz dziļākām bedrēm,
Pat ja sāp, pat ja ir neērti.
Jo ja ilgāk seko un rok, un seko, un rok,
Jo tuvāk tu nonāksi pie atbildes.
Atbildes ļoti vienkāršam jautājumam:
Kāpēc?
/Edgars Oktāns/
Staigāju pa ielām,
Pa veikalu, pa pilsētu,
Es to redzu
Tās pretīgās krāsas.
Krāsas, kuras ir saliktas,
Ne ar cilvēku roku,
Ne ar cilvēku domu,
Ne ar cilvēku jūtām.
Saliktas, jo vajadzēja salikt.
Lai izskatītos labi un jauni,
Un netērētu laiku cilvēkiem.
Nesaprotot, ka izskatās sliktāk.
Kāpēc tādām krāsām jābūt?
Un kāpēc daži nesaprot,
Kāda problēma ir ar tām?
Un kāpēc saka ka ir labi?
Vai esmu kļuvis vecs?
Nesaprotu jaunos krāsu pleķus.
Viņi saka ka ir „Mākslinieki”
Bet īsts mākslinieks tā nedarītu.
/Edgars Oktāns/
Ko lai raksta?
Ko lai saka?
Visas daudzās domas,
Cīnās, lai raksta.
Viena ātra doma,
Vienā ātrā sekundē.
Nav laika apstāties,
Apstāties, lai padomātu.
Kāpēc tagad?
Kāpēc ne vēlāk?
Jo cita laba doma,
Vēlāk, būs labāka.
Bet ja neraksta,
Bet ja gaida.
Tad pašam sev,
Rītdien būs nelaime.
/Edgars Oktāns/
Mēs visi kāpjam kalnos,
Daži mazos, daži lielos,
Bet visi ir svarīgi.
Mēs tiekam apgaismoti
Par tiem kalniem veciem,
Kuros mēs jau sen uzkāpām.
Nav jēga kāpt jaunos,
Ja pēc citu teiktā,
Viss jau ir kāpts.
Bet katrs kalns ir svarīgs,
Pat ja citi, visi,
To neredz un neapsveic.
Tāpēc turpini kāpt kalnos augstos,
Jo tikai no virsotnes,
Ir iespējams pats sevi redzēt.
/Edgars Oktāns/
Ejot pa veco koridori,
Nāk mazliet sāpes,
Par katru neatvērto durvi,
Par katru pasauli neaiztiktu.
Mazliet sāp jo nezinu
Vai aiz tām durvīm, tieši,
Slēpjas skaista pasaule,
Skaista pasaule, kas ir labāka.
Bet visvairāk sāpes nāk no durvīm
Kurus domāju atvērt, ieiet,
(Un varbūt arī mazliet atvēru)
Bet beigās, nez kāpēc, neiegāju.
Protams, zinu ka nav jēga iet,
Visas durvis jau ir slēgtas.
Un pat ja nevaru atvērt iepriekšējās,
Vienmēr ir iespēja atvērt nākamās.
/Edgars Oktāns/