Es tevi gribu

Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, –
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties,
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet kājām,
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Tā zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu. (2x)

Ar maigumu pret Jums

Ar maigumu pret Jums es attiecos.
Un arī visu pārējo dies dos.
Varbūt kā brūklenājam stāvēt salnā
Vai Jūsu dēļ – kā vējdzirnavām kalnā?

Es esmu šķīvītis, zem kura izsaukts gars.
Varbūt es varu būt Jums kalendārs,
Kur viena diena – viss, kad projām dosies –
Gads gadā atkal vienmēr atkārtosies?

Ak atļaujiet man klāt būt iztālēm
Un aizskart Jūs, kad nemaz neaizskaru.
Kā stumbrs, zars zem sarmas kristāliem –
Var būt, ka tā ar Jums es satikt varu?

Ceļš atkal atkalā un kaut kā tīšām glums…
Ar maigumu es attiecos pret Jums.

Es tev dāvinu strazdu būri

Tālu Vidzemē baltā bērzā.
Tur mani sapņu strazdi ziemo.
Es tevi lūdzu: pavasarī
Aizbrauksim abi apskatīties.

Un, ja nu tie būs nosaluši
(Un tie būs noteikti nosaluši:
Tur jau bija tik mani strazdi,
Tur jau nebija tavu strazdu) —
Un, ja nu tie būs nosaluši,
Atdod kaķiem!

Bet varbūt tomēr pavasarī
Aizbrauksim abi apskatīties,
Kas ir tai būri. Velns viņu zina,
Ja nu tur ir arī tavi strazdi?
Varbūt pa ziemu ir piedzimuši
Strazdiņi mazi.

No abām pusēm

Salikt kopā
nesaliekamas lietas:
nepienākušas,
nepieietas.

Šķūnelī kopā
ar veco sienu
iemīdīt pantā
parītdienu.

Vienā ķēdē
ar durvju zvanu
iemontēt nāvi
un piedzimšanu.

Nebūt ne vakar,
nebūt ne rīt:
abas šīs gaismas
uz mani krīt

šurp. Un, te manī
satiekoties,
rāda: ka citur
nav kur doties –

no abām pusēm
spiež zelta gaiss –
un kurp iet: tu sev pats
esi vienīgais.

Tu atnāci pie manis nu jau otrām lādzēm

Tu atnāci pie manis nu jau otrām lādzēm.
Ar acīm mirdzošām – un mirdzot rokassprādzēm.

Bij kastaņlaiks. Tie paukšķēdami plīsa.
Un kļuva pēkšņi žēl, ka dzīve ir tik īsa.

Tik tiek, cik gaismu ieraudzīt ļauj Dievs,
kad tu man garām ej un iemirdzies.

Es nežēlojos. Dzīvi jāņem smejot.
Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot.