Imants Ziedonis

Imants Ziedonis ir viens no izcilākajiem un visvairāk lasītajiem 20. gs. otrās puses latviešu dzejniekiem un publicistiem, īsās prozas žanra epifānija un literāro pasaku autors. Spilgts dižkoku kustības aizsācējs 20. gs. 80. gados un neatkarības atjaunošanas laika sabiedriskais darbinieks, Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts, Kultūras fonda un Latvijas institūta vadītājs. Pēc viņa scenārijiem tapušas vairākas dokumentālās filmas.

Kā svece deg

pēc

Kā svece deg.
Cik skaisti svece deg!
Cik balta liesma šūpodamās mirgo.
Un tumsa bēg. Un atkal – gaisma bēg,
Un dievs ar velnu manu dvēs\’li tirgo.

Bet svece deg.
Cik skaisti svece deg!
Un atskrien vējš un manu liesmu baida.
Kā parafīns pār sveces malām tek
Un kāds jau manu aiziešanu gaida.

Bet svece deg.
Cik balti svece deg!
Un tumsa kuplo galvu noliec brīnā:
No sākuma līdz beigām balta deg,
Līdz deglis lēnām ieslīgst parafīnā.

Vēl kaut kas blāv,
Vēl kaut kas gaiši blāv.
Vēl manās acīs svešu gaisma mirgo.
Bet priekšā lielais debess tirgus stāv,
Kur dievs ar velnu sveču dvēseles tirgo.

/Imants Ziedonis/

Es mīlu tavas acis.

pēc

Es mīlu tavas acis.
Tajās kā egles čiekuru
Sauli kaļ dzenis.
Un es mīlu tavas acis,
Kad tajās uzlec mēness.

Tad viņas tumšas un platas
Manī skatās un brīnās.
Es mīlu tavas acis,
Kad tajās saule ar mēnesi cīnās.

Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā čūskas divas
Guļ izmisušas un aukstas,
It kā nemaz nebūtu dzīvas.

Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā lāzeri divi
Izdeg un izskrien
Caur manu dzīvi.

Bet visvairāk es mīlu, kad tavās acīs
Dzenis sauli kā čiekuru kaļ
Un zelta sēkliņas mazas
Birst dvēselē atpakaļ.

Mazas zelta sēkliņas birst…
Es to nomodā redzu un miegā.
Reizēm kāda sēkliņa iekrīt
Arī pie manis sniegā.

Visskaistākās ogas pasaulē

pēc

Visskaistākām ogām pasaulē
Pilni šoruden pīlādžu zari.
Visskaistākās ogas pasaulē
Apēd vārnas un strazdu bari.

Visskaistākās ogas pasaulē
Tikai tāpēc vien, ka tās rūgtas,
Smagiem, sarkaniem ķekariem
Šūpojas nenoplūktas.

Man ir tikai viena pati sirds,
Viens balons pīlādžu vīna,
Un cik maz var tajā iepildīt,
To mēs katrs zinām.

Man ir tikai viena pati sirds,
Bet jums taču arī ir sirdis!
Tad noplēsiet visus pīlādžus
Un tie visu ziemu jūs dzirdīs.

Bet kad klusos vakaros cikādes dzied,
Izpeld mēness sarkaniem ragiem.
Un sarkani pīlādži pusnaktī zied,
Ogu ķekariem smagiem.

Visskaistākās ogas pasaulē,
Rudens naktīs man rādās miegā.
Un pirmajā sniegā kā asaras birst,
Kā sarkanas asaras sniegā.

Un, ja arī dažā pavārtē
Pēc nekrietnības smirdēs,
Sauciet: man ir tikai viena sirds!
Sauciet, un jūs dzirdēs.

(Imants Ziedonis)

Es tevi gribu

pēc

Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, –
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties,
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet kājām,
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Tā zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu. (2x)

Ar maigumu pret Jums

pēc

Ar maigumu pret Jums es attiecos.
Un arī visu pārējo dies dos.
Varbūt kā brūklenājam stāvēt salnā
Vai Jūsu dēļ – kā vējdzirnavām kalnā?

Es esmu šķīvītis, zem kura izsaukts gars.
Varbūt es varu būt Jums kalendārs,
Kur viena diena – viss, kad projām dosies –
Gads gadā atkal vienmēr atkārtosies?

Ak atļaujiet man klāt būt iztālēm
Un aizskart Jūs, kad nemaz neaizskaru.
Kā stumbrs, zars zem sarmas kristāliem –
Var būt, ka tā ar Jums es satikt varu?

Ceļš atkal atkalā un kaut kā tīšām glums…
Ar maigumu es attiecos pret Jums.