Dumjais Gliemezis

Izauga mežmalā
Sarkana bērzlape.
Apakšā gliemezis bija.

Gliemezim nesala.
Gliemezis nemirka.
Lietus trīs nedēļas lija.

– Tā būs trīs mēnešus.
Badā te nomirt var! –
Gliemezis teica ar balsi bargu.

Ak tu, gliemezi,
dumjais gliemezi, –
apēda pats savu lietussargu!

Pievienoja: EZ

Apelsīns

Šodien mammas mājās nav,
tēta arī mājās nav,
tikai viens te dzeltens blāv
un uz galda malas stāv.

Kāpēc viņam dzeltens smīns?
Kāpēc smejas apelsīns?

Mierīgi tas stāv līdz šim,
domāts rītdien brokastīm,
bet viņš zina, ka ļoti drīz
Jānis viņu apēdīs.

Tāpēc ir tāds dzeltens smīns.
Tāpēc smejas apelsīns.

Pievienoja: Pauls

Man tev jāsaka tik milzīgs mīļums

Man tev jāsaka tik milzīgs mīļums,
Ka man kauns par viņa milzīgumu.
Es nevaru pierunāt lūpas,
Lai viņasto pasaka.

Es nevaru salīgt ar papīru,
Lai tas viņu paņem.

Un neizsacīts
Tas nevar palikt.

Ar katru sekundi
Vairāk plīst kapilāri,
Kamēr saplīsīs pavisam.

Laikam tas viss
Mēmi krājies pa gadiem,
Apvārtījies ziedputekšņos
Pa priekiem un bēdām
Un tagad pieprasa
Savu reiziun tiesu.

Un stāv tā reize
Pār mani kā šķīlies
Un tagad vairs nedziestošs
Zibens.

Cik negaisies bija jānāk,
Cik zibeņiem bija jāšķiļas,
Lai beidzot tie kļūtu
Nedziestoši!

Puses

Es esmu tu,
tu esi es –
divas puses
no pasaules.

Divas puses
no visām smaržām.

Divas puses
no visām paražām.

Divas puses
no vienas
garāžas,
kur pirms
debesbraukšanas
aug
puķes stāds.

Es esmu tu,
tu esi es-
divas puses
no pasaules.

Tad kapēc tik lēnām
tu nāc?

DRAUDZĪBA IZJŪK

Kad tu būsi visu izlasījis,
Mazliet padomā, kaut tāpat vien ?
Var būt, ka tev daudz ir draugu bijis,
Man tu, zini, biji tikai viens.
Negribējās strīdēties ar tevi ?
Daudzreiz atliku ? nu rīt, nu rīt.
Nevar taču ilgāk apkrāpt sevi,
To, ko vajag, – jāvar uzrakstīt!

Zini ko, var tikai bērni mazi
Nedomājot drauga vārdu šķiest ?
Mēs, kam dzīvē nācies daudz ko pazīt,
Nedrīkstam ar vārdiem metāties!

Draugs ? tad draugs! Tu jūti viņa plecu,
Viņa solim blakus ? solis tavs.
Draudzību sev nevar pakļaut vecums,
Ja tā ir… Bet ja nu viņas nav?

Nogurstu no dienas gaitas naskās,
Kāpēc iesit vārdi, kuri glauž?
Un man liekas, ka zem drauga maskas
Tu slēp sirdi, kurai kaut kas skauž.

Zini ko, kad sanāk lielas raizes,
Drauga vārds tad ir gandrīz tas pats,
Kas ir izsalkušam gabals maizes,
Kas ir nogurušam uzmudinošs skats.

Redzot drauga jautājošo seju,
Tu ar vārdiem nekautrējies sist,
Parādīji ceļu, kurā ejot
Šodien, rīt ? man vajadzēja krist.

Nepakritu, jo tu nesaprati,
Steigdams melus labos vārdos vīt,
Nesaprati to, ka dzīve pati
Katru vardu atnāk pārbaudīt.

Kad tu būsi visu izlasījis,
Mazliet padomā, kaut tāpat vien ?
Var būt, ka tev daudz ir draugu bijis,
Man tu, zini… bija tikai viens.