Kur mežam ziemas miegs
nav lāgā izgulēts,
ir šorīt piedzimis
mazs, priecīgs vizbulēns.
Viņš runāt nemāk vēl, vien acis
mirkšķina,
ar sīkām saknelēm
pa smiltīm šņirkšķina.
Neko tam neprasi,
neko tam nesaki,
jo viņš mūs pirmais redz,
mēs – viņa vecāki.
Ojārs Vācietis
„Viņš uzdrīkstējās nenobīties un pierakstīt savas sirdsbalss teikto, lai gan tas bieži bija pretrunā ar valdošās nomenklatūras viedokli – par to nācās maksāt ar darbu nepublicēšanu ilgākā laika periodā un saņemt bargu padomju ideologu kritiku. Taču Ojāra Vācieša talantu apklusināt neizdevās: viņa vārdam piemita pārāk liels spēks un tauta viņu mīlēja. Tad arī valdošajai elitei neatlika nekas cits, kā „sodīt” viņu ar dažādiem Goda nosaukumiem un prēmijām. Taču arī tas nelīdzēja – Ojārs Vācietis nemainījās un konjunktūrai nepakļāvās. Viņš rakstīja atkailinātiem nervu galiem, kā bez ādas, atvērts visām sāpēm un laimei. Jā, arī laimei. Lai atceramies viņa nepārspējamo mīlestības liriku!” (Zinta Pencele, Ojāra Vācieša memoriālā muzeja galvenā speciāliste)
Tu esi Latvija
Šo pašu svētāko
Tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzīlēs nirsti,
vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku –
Tu esi Latvija!
Tev
Man ir smeldzīga, smeldzīga nojauta,
ka tā pasaule, kuru es dzīvoju,
var daudz ātrāk par tavu būt nojaukta.
To jau neprasa – patīk vai nepatīk,
bet tu skumja un vientuļa nepaliec –
kosmoss mīļuma palika nepateikts.
Ar to vien, ka tu vispār man biji,
mūžs ir attaisnots, pilnīgs un piesauļots,
un tā priekšā es noliecos bijīgi.
Un es mierīgi skatos uz miršanām,
mūsu tuvums ir tuvāks par tuvumu,
un tas noliedz visviens kādu šķiršanos.
Sadzīs pēdas vēji tev
Sadzīs pēdas vēji tev
sadzīs bēdas sniegi tev
uzliks karstu roku tev
kaut kas nepazīstams tev
un kas bij virs galvas tev
noklāsies zem kājām tev
tumsa apkārt bursies tev
zvaigznes kājās dursies tev
uguns sirdī kursies tev
sadzīs pēdas beidzot tev
sadzīs bēdas viegli tev
Nopūta
Nopūta ir
tik dažāds
un gaišs,
un visādu valodu vārds.
Klusām nopūšas koks,
kad ir zāģis
vai viesulis garām.
Un nopūšas durvis,
kad veras
un neielaiž gaidīto tev,
bet tikai vēju.
Un cilvēks,
kad smagi
un zināms, ka nākošā mirklī –
vēl smagāk.
Un mīlestība
pie lūpu dambja,
kad jāsaka tas,
kam nav pasaulē izdomāts vārds.
Es eju
pa paklusu pusnakts
pasauli
un viņas nopūtu
dzirdu:
ka beidzot nu mēs –
viņas cilvēki –
vairumā esam pie miera,
bet rīt būsim…
atkal.