Ojārs Vācietis

„Viņš uzdrīkstējās nenobīties un pierakstīt savas sirdsbalss teikto, lai gan tas bieži bija pretrunā ar valdošās nomenklatūras viedokli – par to nācās maksāt ar darbu nepublicēšanu ilgākā laika periodā un saņemt bargu padomju ideologu kritiku. Taču Ojāra Vācieša talantu apklusināt neizdevās: viņa vārdam piemita pārāk liels spēks un tauta viņu mīlēja. Tad arī valdošajai elitei neatlika nekas cits, kā „sodīt” viņu ar dažādiem Goda nosaukumiem un prēmijām. Taču arī tas nelīdzēja – Ojārs Vācietis nemainījās un konjunktūrai nepakļāvās. Viņš rakstīja atkailinātiem nervu galiem, kā bez ādas, atvērts visām sāpēm un laimei. Jā, arī laimei. Lai atceramies viņa nepārspējamo mīlestības liriku!” (Zinta Pencele, Ojāra Vācieša memoriālā muzeja galvenā speciāliste)

Piesaukšana

pēc

Kuries
slīpā lietū, mana uguns,
kuries.

Buries
pāri senču kauliem,
mana sirdsapziņa,
buries.

Kur ies
mana tauta,
mana dūša
tur ies.

Turies
debesīs un zemē,
mana nolemtība,
turies.

Vizbulēns.

pēc

Kur mežam ziemas miegs
nav lāgā izgulēts,
ir šorīt piedzimis
mazs, priecīgs vizbulēns.
Viņš runāt nemāk vēl, vien acis
mirkšķina,
ar sīkām saknelēm
pa smiltīm šņirkšķina.
Neko tam neprasi,
neko tam nesaki,
jo viņš mūs pirmais redz,
mēs – viņa vecāki.

Tev

pēc

Man ir smeldzīga, smeldzīga nojauta,
ka tā pasaule, kuru es dzīvoju,
var daudz ātrāk par tavu būt nojaukta.

To jau neprasa – patīk vai nepatīk,
bet tu skumja un vientuļa nepaliec –
kosmoss mīļuma palika nepateikts.

Ar to vien, ka tu vispār man biji,
mūžs ir attaisnots, pilnīgs un piesauļots,
un tā priekšā es noliecos bijīgi.

Un es mierīgi skatos uz miršanām,
mūsu tuvums ir tuvāks par tuvumu,
un tas noliedz visviens kādu šķiršanos.

Sadzīs pēdas vēji tev

pēc

Sadzīs pēdas vēji tev
sadzīs bēdas sniegi tev
uzliks karstu roku tev
kaut kas nepazīstams tev
un kas bij virs galvas tev
noklāsies zem kājām tev
tumsa apkārt bursies tev
zvaigznes kājās dursies tev
uguns sirdī kursies tev
sadzīs pēdas beidzot tev
sadzīs bēdas viegli tev