Zvaigžņota nakts

Nakts šovakar velkas kā māmiņa veca.
Tai liela tumšzila nasta uz pleca.
Gar bārkstainām vīlēm tai saķērušās
dreb zvaigznes, debesīs izplaukušās.

Labvakar, māmulīt! Dievs palīdz!
vai nevari paņemt starp puķēm tām līdz
vienu sirdi, kas sen jau kā puķe plaukst,
bet nevar uzplaukt; šeit viņai par aukst…

Zvaigznes

Kā zvaigznes zilā naktī krīt,
tā manas dienas krīt.
Un mūžs mans — zvaigžņu mirgojums
starp vakaru un rīt.

Kā zvaigzne zilā naktī krīt,
tā krītu arī es.
Dej mīlestība, sāpes, prieks
kā zaļas dzirksteles …

Mīlas kauss

Kad mīlas kausu tu pie lūpām liec,
tad paskaties, cik zvaigžņu viņā laistās.
Tad paraugies, vai sirds ir tava it kā zieds,
kas rasas pilns tiek lauzts? Bezgala skaistas
vai zib tur sārtas guntiņas? Ak, zini:
tās asins lāses tavas! Tikai tās
un zvaigžņu mirdza mīlu dara svētu.
Kur neasiņo sirds, trūkst gaismas mūžīgās —
svied mīlas kausu prom to — niecīgu un lētu.

Rozes

Rozes baltās, rozes sarkanās —
kurām no jums dvēsle līdzinās?
kuras, kad man asnīs ilgas zied,
saldi vilinājot smaržojiet ?
Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli —
kam tu vairāk, dziļāk piederi:
mūžam baltai debess skaidrībai,
jeb vai zemes liesmai sarkanai?
Kam pavisam beigās atdosies?
Kas tavs valdnieks: Lucifers vai Dievs?
Tagad ceļš tavs balts un sarkans zied.
Ejot to, tu gavilē un ciet.
Bet kas galā pestīšanu sniegs:
gars vai miesa? debesis vai ziegs? —
Rozes baltas, rozes sarkanās —
kurām no jums dvēsle līdzinās?

Spārni

Ar divi blāzmainiem spārniem
balts gulbis debesi šķeļ,
un blāzmainie spārni viņu
bez gala gaismā ceļ.

Vai neesam mēs divi spārni,
ar kuŗiem pacelties
grib dzidrajā bezgalībā
pats mīlestības Dievs?!