Kā pastkartē senā

Kā pastkartē senā
Pāri sniegotiem kokiem
Uz mijkrēšļa samta
Spīd pilnmēness,
Un zvaigznes ar ābelēm
Sadodas rokās
Un pasauli debesu
klusumā nes.
Kā pastkartē senā
Viz mirdzošā rotā
Gan smildziņa sīka,
Gan čiekurots zars,
Ak, Ziemassvētki,
Jūs tāpēc mums doti,
Uz labo lai mainītos
Cilvēka gars.

/Kornēlija Apšukrūma/

Es ņemu debess gabaliņu zilu

Es ņemu debess gabaliņu zilu
Un pielieku tam sniegpulksteni klāt,
Vēl pūpolus un smaržu pilno silu,
To visu vēlos Tev es uzdāvināt.

Šai apsveikumā sūtu bērzu prieku,
Ko apzeltījis plaukstošs lazdas zars,
Un vēl simtstūkstošs dzimtās puses nieku,
Kas Tavai sirdij prieku dāvāt var.

Lai mīlestība nezaudētu krāsas

Lai mīlestība nezaudētu krāsas,
Kad gadi projām tā kā dzērves iet,
No Gaujas ievu baltumu pa lāsei
Jūs katru pavasari pasmeliet.

Pa lāsei zaļuma no ozoliem un kļavām,
Ap Gaujienu, kas ciešā lokā stāv,
Un debesis no vizbulīšu gravām
Un sudrabu, kas viļņu tīnēs blāv.

Lai mīlestība nezaudētu krāsas,
Kad reizēm logā būs vien pelēks rīts,
Tai vajag arī spožu bērza tāsi
Un ugunīgās pīlādžogu spīts.

Lai mīlestība krāsas nezaudētu,
Tīrs vienmēr jāuztur tas skaidravots,-
Caur kuru siržu tuvība top svēta
Ar to, kas otram mīlot vairāk dots.