Jaunie dzejnieki dzejoļi.
Lasot dzejas,
Es citu cilvēku prātos ielaužos.
Ko viņi domā, kā viņi dzīvo.
Dažreiz nesaprotu, bet tā nav tā jēga.
Lasot dzejas,
Dod man iedvesmu pašam rakstīt.
Atvērt savu prātu citiem.
Vai citiem interesē? Tā nav tā jēga.
Lasot dzejas,
Es saprotu, ka rakstīt palīdz.
Palīdz ne tikai lasītājam, bet rakstniekam pašam.
Tā ir tā jēga, lai mums palīdzētu.
/Edgars Oktāns/
Bija pulkstens divpadsmit
Oma teica klusu klusu.
Vairs jau nav divpadsmit
Mēs vēl gribam tusu tusu.
/Bruno Milašus un Viktorija Kabiņecka/
Kauli zem bruņām čurkst,
zirgi skrienot sāpēs burkšķ
Sieevas iglstošās bēdās kliedz,
bēmi pēc savien tēviem spiedz.
Bruņas lēnām jau sāk rūset,
bet karalauks nepavisam nesāk klusēt.
Koka lapas ir paspējušas nobirt un augt,
bet karalauks no vīriem asinis nau beidzis slaukt
Karš var izveidot daudz jaunas sinapses
Vajāki karavīri pat pēc kara nokļūst kapsēs “
Ne dēļ fziskām brūcēm
bet mentālām trūcēm.
Karavīrs vairs sevi neprot atpazīt,
smadzenes cenšas šīs atminas saskaldīt.
Karavīra prāts taisīts no stiklu,
smadzenes izskats atgādina tumšu zirnekltīklu.
/Spainis/
Viena maza turku pupa s
ceļoja uz Angliju,
trairairīdi ralalā, ceļoja uz Angliju!
Anglija bij’ aizslēgta,
atslēga bij’ noslēpta,
trairairīdi ralalā, bij’ noslēpta!
Kas atslēgu noslēpa?
Kas to ķešā iebāza?
trairairīdi ralalā, kas to ķešā noslēpa?
Pati angļu karaliene,
tā to ķešā noslēpa
un pie vārtiem stāvēja,
visiem pigu rādīja,
trairairīdi ralalā, visiem pigu rādīja!
/Elīna Līce/
Skola laba, skola slikta,
Nedēļā piec reiz ir likta,
Sestdien, svētdien brīvdienas,
Maz man ir tās atpūtas,
Spēku nav uz skolu iet,
Labāk tad ir ellē degt,
Noteikumu tajā daudz,
Skola galvu manu jauc,
Katru rītu septiņos,
Dēļ modinātāja ceļos,
Tas nozīmē tikai to,
Skolā man būs jāmurgo,
Skola laba, skola slikta,
Būs man mazliet jāpacieš,
Nelaime šī ir gan gara,
Tomēr varbūt bišku laba.
/Aleksandrs Šneiders/