Zaķīts aiziet čiku-čaku
Svilpodams pa meža taku!
Tas groziņā nes lielu prieku,
Izdalīdams to kā nieku!
Elīna Vennere
Zaķīts aiziet čiku-čaku
Svilpodams pa meža taku!
Tas groziņā nes lielu prieku,
Izdalīdams to kā nieku!
Elīna Vennere
Vij perēkli cīrulis no saules stariem,
Un ausmu ķīvīte vij savai ligzdai klāt.
Ir zaķi sākuši pa novakariem
Pa olai nokrāsot un savos grozos krāt.
Pa sīkām saknītēm, pa lauku kailu
Nāk Lieldienas un vēlas kūmās stāt
Tam priekam, kurš sēd šūpolēs kā gailis,
Tam priekam, kurš ir visu gadu krāts.
Nāk Lieldienas ar sengaidīto vēsti,
Uz debesīm kas skatienus liek celt,
Kas asnu prieku dvēselē sauc dēstīt
Un pūpolkokos saules zeltu smelt.
Es dāvinu Tev pirmās vizbulītes,
Lai pavasari spētu sirdī jaust,
Lai visi rīti, arī miglā tītie,
Ar gaismu dvēselē un sirdī aust,
Lai palo prieks kā bērziem sulas,
Kas zaļošanas prieku dod.
Un arī Tev šais zilos ziedos,
Savs ziedēšanas spēks ir jāatrod,
No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks,
Ko Lieldienas mums atnes plaukstās,
Mūs aicinot gan priecāties, gan mīlēt,
Liek pašiem mīlestību paust.
Pūpola maigumā izplaucēt dienu,
Aizņemt no saulītes gaismiņu vienu,
Ielikt to sirdī un izbaudīt dienu,
Kurā nav sāpju, kurā nav naida,
Izbaudīt dienu kā pūpolam maigam,
Izbaudīt dienu, lai atplauksti priekā,
Pūpola maigumā, pūpola laimē,
Saulīte balta, kad skatās tev vaigā.
Kā šūpoles ceļ,
Ceļ Lieldienās ik sirdi,
Un, ja vēl neizplaucis
Tajā pumpurs kāds,
Ar augšāmcelšanos,
Ko zvanos dzirdam,
Liek plaukt un zaļot
Dieva viedais prāts.