Mans apskāviens pār tevi, bērniņ,
sniedz apmieru un drošības saliņu,
kurā airējam divi,
kaut šo īso brītiņu.
Un tad tu pieaugsi.
Būs tevī aizķēries kāds glāsts,
tas tevi nemanāmi turpinās.
Un manis nebūs–
tādas nebūs vairs.
Katru pieskārienu tagad
mīlestībā tevī klāju
kā paladziņu.
/Elīna Līce/
Nav vajadzīgi vārdi–
ir vajadzīgi tauriņa spārni
tevī un manī
dvēseles iešūpošanai
pavasarī.
/Elīna Līce/
Ar pirkstu galiem
pār vaigu, kas
tik nezinošs vēl,
bet jutīgs,
mana mīļā kļavas lapa
ievelk čukstu: rudens!
/Elīna Līce/
Siltums,
smaržojošs pēc maizes
kukuļiem, kurus paceļ
un pie krūtīm glauž
sievietes apaļās rokas;
gadsimtiem ilgi
nobirst sudraba milti,
ir tikai mani vai senmātes pirksti…
/Elīna Līce/
Es vienkārši skatīšos uz to pusi
no kuras atdalies,
vienkārši būšu tajā pusē,
uz kuru lūkojies,
vienkārši būšu tās zemes piegarša,
no kuras augli plūc,
glāstīšu kritušā tauriņa spārnu
kā pagalvi,kur reizumis atlaidies,
vienkārši kļūšu… par lūgšanu,
izsapņota sapņa jēgu,
bet tagad – mēžu ļoti piebradātu māju.
/Elīna Līce/