Aspazija

Rakstniece ar spožu grieķiskās cilmes (no sengrieķu valodas Ασπασία, Aspasia) pseidonīmu un leģendām apvītu, līdz galam neizpētītu dzīvesstāstu. Dzimusi Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, arī Rozenvalde (pēc pirmās laulības 1886. gadā Elza Valtere, pēc otrās laulības 1897. gadā Elza Pliekšāne), Raiņa dzīvesbiedre. Latviešu modernās dzejas un dramaturģijas aizsācēja, viņas darbiem būtiska loma intelektuālās diskusijas rosināšanā par sieviešu emancipāciju, par tautiskās pagātnes un modernās sabiedrības, par cilvēciskās esības un dzīves jēgas, par nācijas un valsts radīšanas un pastāvēšanas pamatnosacījumiem. Radošā tandēmā ar Raini Eiropas un pasaules mēroga literāti un sabiedriski politiskie darbinieki, viena no enerģētiski visspēcīgākajām Latvijas kultūrzīmēm, spilgtākais intelektuālais pāris latviešu kultūrā, radot tēlus un motīvus, kam bijusi izcila spēja transformēties citās mākslinieciskās jaunrades formās – teātrī, kino, mūzikā, tēlotājā mākslā – kā arī ārpus mākslinieciskās vides Latvijas valsts koptēla konturējumos un starpkultūru komunikācijā.

Saules atslēdziņa

by
Laika mātei nozudusi
Bij’ no saules kambarīša
Maza zelta atslēdziņa;
Nezin, kur tā palikusi!
Laiki mijās, skaitļi jaucās,
Naktis pletās, dienas raucās.
Laika māte meklēt viņu
Sūta laukā balto zaķi:
Zaķis redz uz ceļa priekšā
Lauku pilnu kāpostiņu;
Katram simtām cepurītes,
Sazin nu, kam tā aiz vītes!
Laika māte savu radu
Sūta – veco, melno kraukli,
Gudrāks tas par visiem citiem,
Piedzīvojis trīssimts gadu.
Krauklis ķērc: „Man tumsā labi!
Kam tev saules? Guļam abi!”

Ņem nocērt man, cik gribi zaru

by

Ņem nocērt man, cik gribi zaru,
Es vienmēr no jauna ataugt varu.

Lai mani loka negaiss ar vēju,
Es taisns atkal atliekties spēju.

Met virsū man ledainu krusu,
Es savā šalkā tik elsošu klusu.

Lej man uz galvas vasaras versmi,
Es pats savā ēnā radīšu tversmi.

Lai nokrīt man rudenī pēdēja lapa,
Es atjaunots atkal celšos no kapa.
“Koka spēks”

Ņem cirvi, pie pašas saknes man liec,
Ņem mani līdz zemei nostu triec –

Es nāvē vēl neesmu pazudis,
Aug klusi mazs zariņš-mans pēctecis.

Aicinājums

by

Skaties, kur vistuvāk liecas
Zemei pāri debestiņa,
Ja tev ilgas turpu tiecas
Nāc! – tur mana istabiņa.

Ērkšķi, kas tev rokās durtu,
Nesastapsi tur nevienu,
Itin kā no burvja burtu
Redz tik apkārt rožu sienu.

Skaties logā – spīd tur iekšā
Zaļā sapņu uguntiņa;
Ārā, mājas durvju priekšā,
Sēd uz sliekšņa pasaciņa.

Ja tev nava tālāk ejas,
Paliec, patriecies ar viņu!
Dievu smieklus viņa smejas,
Runā zvaigžņu valodiņu.

Vienu pašu

by

Vienu pašu baltu zvaigzni,
Visai naktij būtu gan!
Vienu pašu dzīvu vārdu,
Kas kā tāla atbalss skan!

Lai viss zudis, lai viss grimis,
Lai vēl atņemts tiek viss cits!
-Ak, tik vienu karstu sirdi,
Kura nākotnei vēl tic!

Ziedonī

by

Ikkatra mana jūta
Pie Tevim vien grib traukt,
Kā ziedonī man krūtīs
Viss cenšas zaļot, plaukt.

Tur uzzied balti ziedi
Un ugunssarkani,
No kupluma un smaržas
Tie līkst kā reibuši.

Un visas manas dziesmas
Ap tiem kā bites dūc
Un, viņās nogrimdamas,
Sev saldu medu sūc.