Rakstniece ar spožu grieķiskās cilmes (no sengrieķu valodas Ασπασία, Aspasia) pseidonīmu un leģendām apvītu, līdz galam neizpētītu dzīvesstāstu. Dzimusi Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, arī Rozenvalde (pēc pirmās laulības 1886. gadā Elza Valtere, pēc otrās laulības 1897. gadā Elza Pliekšāne), Raiņa dzīvesbiedre.
Latviešu modernās dzejas un dramaturģijas aizsācēja, viņas darbiem būtiska loma intelektuālās diskusijas rosināšanā par sieviešu emancipāciju, par tautiskās pagātnes un modernās sabiedrības, par cilvēciskās esības un dzīves jēgas, par nācijas un valsts radīšanas un pastāvēšanas pamatnosacījumiem. Radošā tandēmā ar Raini Eiropas un pasaules mēroga literāti un sabiedriski politiskie darbinieki, viena no enerģētiski visspēcīgākajām Latvijas kultūrzīmēm, spilgtākais intelektuālais pāris latviešu kultūrā, radot tēlus un motīvus, kam bijusi izcila spēja transformēties citās mākslinieciskās jaunrades formās – teātrī, kino, mūzikā, tēlotājā mākslā – kā arī ārpus mākslinieciskās vides Latvijas valsts koptēla konturējumos un starpkultūru komunikācijā.
Man stāstīts tik daudz pasaku,
Es neticu vairs viņām, —
Slīgst galva man zemāk un zemāku
Kā upes vītoliņam.
Kur atrast pasaku tādu, tik skaistu,
Lai stāstīta, tūdaļ neizgaistu?
Es pate gribu ko izdomāt
Kur viss, kas skaists, arī patiess kļūtu,
Un to visskaistāko vēl turklāt,
Kur pate es tā princese būtu —
Un zelta krēslā sēdētu še
Kā lukturī iedegta svecīte.
Aspazija
Ak, tavu prātu!
Ak, tavu iedomu!
Mēness pār upi
Būvēt grib tiltiņu!
Steigu steidzībā,
Raitā rīcībā,
Līdz mēness dilumam
Jābūt tam gatavam!
Dimanta dēļi,
Zelta grodi,
Spoži spieķīši,
Spulgi spraislīši . . .
Zibin-zib zāģīši,
Cilājas cirvīši,
Vizuļo vīles
Virs dzidrās dzīles.
Vilnīši veras,
Āķīši ķeras,
Šķiras un saistās —
Kā laistās! kā laistās!
Bet mīļo mēnestiņ,
To es tev pasaku:
Par tavu tiltiņu
Es nu gan neiešu!
Aspazija
Saule pie kreisas!
Saule pie labas!
Kopā ar sauli
Rotājam abas!
Viena actiņa vaļā,
Viena piemiegta,
Es smejos kā aprīļa
Dieniņa!
Mani radi ir — vējiņš
Un sīkais lietiņš,
Mans brālis — pie debesīm
Zvaigžņu sietiņš.
Ar strautu, kas nakti
Atplūdis,
Mums vienāds mūžiņš
Un liktenis.
Zudīsim, gaisīsim
Miglā un tālē . . .
Zelta lāsītes
Paliks vien zālē!
Mēs varam jau aiziet
Rītu, vai parīt,
Kad puķīšu nebūs,
Kas mums vairs ko darīt!
Aspazija
Ņem nocērt man, cik gribi zaru,
Es vienmēr no jauna ataugt varu.
Lai mani loka negaiss ar vēju,
Es taisns atkal atliekties spēju.
Met virsū man ledainu krusu,
Es savā šalkā tik elsošu klusu.
Lej man uz galvas vasaras versmi,
Es pats savā ēnā radīšu tversmi.
Lai nokrīt man rudenī pēdēja lapa,
Es atjaunots atkal celšos no kapa.
“Koka spēks”
Ņem cirvi, pie pašas saknes man liec,
Ņem mani līdz zemei nostu triec –
Es nāvē vēl neesmu pazudis,
Aug klusi mazs zariņš-mans pēctecis.