Laika mātei nozudusi
Bij’ no saules kambarīša
Maza zelta atslēdziņa;
Nezin, kur tā palikusi!
Laiki mijās, skaitļi jaucās,
Naktis pletās, dienas raucās.
Laika māte meklēt viņu
Sūta laukā balto zaķi:
Zaķis redz uz ceļa priekšā
Lauku pilnu kāpostiņu;
Katram simtām cepurītes,
Sazin nu, kam tā aiz vītes!
Laika māte savu radu
Sūta – veco, melno kraukli,
Gudrāks tas par visiem citiem,
Piedzīvojis trīssimts gadu.
Krauklis ķērc: „Man tumsā labi!
Kam tev saules? Guļam abi!”