Par Mīlestību

Kas mīl, tas gatavs upurēt it visu,
Lai tikai dvēselē sev mieru otrs rod,
Un sajust to- tā svētlaimīga bauda,
To nevar salīdzināt ne ar ko!

Cik labi būtu, ja tu mans mīļais,
No manis projām neietu,
Un savu dzīvi, tu, mans mīļais,
Tik man it visu veltītu.
Mēs sāktu visu kā no jauna,
Un nebūtu no ļaudīm kauna,
Tik tādēļ, ka tu jaunāks esi,
Nav šķēršļu mīlai, ka tik ir labi!
Var iebilst draugi, radi, kolēģi,
Bet vai tad viņu liktens šāds,
Ik vakarus būt vienai, prāts,
Kad gribas lai tak piekļauj kāds.
Lai domā, palīdz, jūt man līdz,
Kad priekos, bēdās sirds man trīss,
Tiem visiem pārējiem tā nav,
Man arī vajag, bet, ak, vai,
To ir tik daudz, ka nezinu,
Es, kam lai sirdi atdodu?

Ak, mīlestība, mīlestība
Tu varena ļoti!
Tu “aizdedz” mīļoto sirdis,
Tu – ļaunam labam liec kļūt,
Bet spēcīgam – maigam,
Kautrīgam drosmi tu rod,
Pat muļķis nosarkt prot!
Un, redz – pat tam, kurš nav radis
Kā priekšā muguru liekt,
Tu – varenā liec savā priekšā
Uz ceļiem tam krist!
Akls cilvēks – redzīgs kļūst,
Pat muļķis dzied slavas dziesmas,
Ļauns cilvēks – labvēlīgs top,
Bet stiprs – brīnumus dara,
No ceļgaliem pieceļas tas,
Kuru likās nekas nespēj liekt,
Un visi priecīgi sauc:
“Ak mīlestība –
Tu tiešām visvarena esi!”

Kaut man vīra dūša būtu,
Pieiet klāt un pateikt „tam”,
Tu man patīc, un es tvīkstu,
Sapņos rādies, nav miera man.
Bet, ak, Dievs, vai viņam tīku,
Varbūt cita prātā „tam”?
Kādēļ steigties, kaklā „kārties”,
Vai es sieviete, vai nē?
Ja es tīkama un skaista,
Kādēļ klusē viņš arvien?
Tas nav liktens, tā ir dzīve,
Kurā iekārtots ir tā,
Tas, kurš īstenībā mīl,
Arvien paliek novārtā!