mammīte mīļā cik laba tu esi!
jauka, mīļa, un jautra.
tu vari uzklausīt un vari teikt,
bet mīļa tu esi vienalga kāda
stingra vai mīļa!
Katrīna Rožkalne
Par Mīlestību
Par Mīlestību
Mīla
Kā lai izskaidro Savu mīlu pret Tevi
Kā lai es sniedzu to ko vēlos
Vai skumjas manas tev svarīgas
Liktenis saveda, bet pagātne neļauj
Kā rīkoties man lai justos vienīgai
Lolotai un rūpētai.
Zinu vienu: Tu Esi manas dvēseles
otra puse
Jā Tu…
Un tikai tu
Edmunds Timpars
Ielu spuldzei.
Dzeltenā lampa, kam stīvi uz stūra
Dienu un nakti kā mūžīga vakts
Nomalē baigā, kur dzīve tik sūra,
Apspīdot sejas dziļdrūmas kā nakts?..
Aizsedzi gaismu sev, izdziesti lēnām,
Izdziesti dziļi kā miroņa skats.
Ak, lai tās sejas, kas pārklātas ēnām,
Neredz un nejūt, cik baigs viņu skats!
Tu viņu sāpēm un ciešanām lielām
Esi tik atspīdums paviršs un lieks.
Sen tava vieta uz greznajām ielām,
Ielām, kur valda tik tukšums un prieks.
Lai viņi izbēgtu visi tās baismas,
Dienu un nakti kas pretim tiem ņirdz,
Vajag tiem savāda, brīnišķas gaismas,
Gaismas, kas izplūst kā mīla no sirds.
Es tevi gribu
Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, –
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.
Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties,
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet kājām,
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.
Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.
Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Tā zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.
Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu. (2x)
Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?
Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.
Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet — tās tukšas es notekās beru.
Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.
Kur tu esi, mans draugs?… Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?…
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?…