Kaut man vīra dūša būtu,
Pieiet klāt un pateikt „tam”,
Tu man patīc, un es tvīkstu,
Sapņos rādies, nav miera man.
Bet, ak, Dievs, vai viņam tīku,
Varbūt cita prātā „tam”?
Kādēļ steigties, kaklā „kārties”,
Vai es sieviete, vai nē?
Ja es tīkama un skaista,
Kādēļ klusē viņš arvien?
Tas nav liktens, tā ir dzīve,
Kurā iekārtots ir tā,
Tas, kurš īstenībā mīl,
Arvien paliek novārtā!