Kā grēksūdzē man iznāk klāstīt,
Par to, ko agrāk nejauzdams,
Es, savu dzīvi dzīvojot,
Gan priekos, bēdās vai arī līksmojot,
Savos darbos, domās – pašam nezinot,
Bez „Viņas” esmu dzīvojis.
Ir bijis – aizraušanās mirklis,
Ir bijus’ tieksme – dzīvot, redz, kā visiem,
Un gluži nemanot, kā gadi aiziet,
Reiz atskārtu, ka kaut kā trūkst!
Tad sāku savus darbus vērtēt,
Kā arī vērtēt jūtu pasauli,
Un brīvā brīdī dziļās domās grimstot,
Es sapratu, nav manā dzīvē „Viņas”.
Un jānotiek bij tā,
Kad grūtā brīdī melot vairs sev nespēju,
Kā grēksūdzē es vārdus uzklausot,
Tad skaidrā dvēselē, kas jaukā miesā,
Es iepazinu, kas ir „Viņa”.
No sākuma to nespēju es uztvert tā, kā nākas,
Jo vētra plosījās kā dvēselē, tā arī sirdī,
Un vārdi, tik īpaši, ar vēlmi,
Lai uzklausīts es arī tieku,
Ka tik par „Viņu”, es ar prieku,
No visa, kas ir bijis atsakos,
Lai tik ar „Viņu” priekos, bēdās dalītos!
Un tik no mūsu dzīves laikmetīgās ainas,
Kas neatļauj, kā kāro sirds
Mums dzīvot, darīt, just, kā gribētos,
No „Viņas” – iznāk tālu dzīvot mums.
Bet gribētos. Lai tik ar „Viņu”,
Mēs kopā būtu vienmēr, nevis slepus,
Bet Dievs vien sazin kādēļ tā,
Kad divu jātās „Viņa” atdzimst,
Viss notiekās, bet diemžēl – slepus!
Tā darīt, domāt neklājas,
Bet tie, kas mūsu dzīvi „vada”,
Bez „Viņas” laikam ciešs, kā no bada,
Jo savādāk, kā to gan izprast,
Ka likumi, kas tapuši, nav „Viņu” augstu cēluši,
Un tiem, kas nesatiekot „Viņu” jaunībā,
Ir jācieš, no iepriekš visa paveiktā,
Jo dzīve prasa savu.
Šeit jāpakļaujas tik uz „Viņas” spēku,
Kas laimīgam liek justies cilvēkam,
Bez mīlas dzīvei nava jēgas –
Viss pārējais vien otršķirīgs.