Laikrakstā „ Saskarsme” izlasīju rakstu, kuru bija atsūtījusi sieviete ar
„ padomijas” uzskatiem. Jūtot viņas izmisumu – uzrakstīju:
Es zinu, ka tu viena kaut kur esi,
Pat zinu, kā uz pārīšiem tu noskaties,
Caur parku, kad tev vienai,
Uz mājām nākas iet.
Es zinu, ko tu dari,
Vēl nomodā kad esi,
Ja nepalīdz, pa video tad porno paskaties,
Bet dzīvē – tu zini,
Viss savādāk tas notiksies.
Ak, Kungs, cik sen tas bij,
Un Dievs vien zin, kad vēl tas notiksies.
Es zinu, ka tu neiesi uz bāriem,
Pie kuru letēm, sūcot kokteiļus,
Ar puisi vari ātri saieties,
Un nemanot pie taviem sāniem,
Kāds roku aplicis ap plecu,
Jau tuvu, cieši piespiedies.
Tas it kā tīk uz brīdi –
Bet tas – tik mirklis būs,
Un tu to ļoti labi apzinies.
Tu nojaut – kaut kur ir viņš,
Var būt pa ielu ejot uz īsiem brunčiem noskatās,
Tā daudzi pievērš uzmanību tam, ko pasniedz,
To starpā tevi nemaz neievērojot.
Var būt kāds dažu reiz uz tevi atskatās,
Jo skaistums katrai savs ir,
Kas sirdij kuram tīkams, to nevar uzminēt.
To var tik sajust , ka viņš ir tevim tīkams,
Kaut tiekoties par to viņš nevar parunāt,
Bet redzi – acis gailē,
Un kustībās ir savāds biklums,
Šī nav tā īstā reize,
Jeb jāmet krūmos ir’a Tikums?
Un pienāk vakars kluss,
Pie debess zvaigznes kvēlo,
Vai mani viņš pat neapskaus,
Ko viņš no sevis tēlo?!
Bet pēkšņi viņa roka,
Pār plecu manu slīd,
Es atspiežos pret koku,
Spožs mēness augšā spīd.
Es jūtu straujo elpu,
Un tīk man pieskāriens,
Pie viņa krūtīm glaužu plaukstas,
Tik straujš ir pavērsiens.
Mēs skūpstījāmies ilgi,
Es apskāvieniem, skūpstiem ļāvos.
Nāk atmiņā tie mirkļi,
Par pārīšiem – tais parkos,
Un skatos – iet pa parku,
Ar skaudību mūs vēro,
Tāds meitēns īsos svārkos,
Un acis viņai kvēlo!
Es ciešāk viņu skauju,
Un klausos viņa vārdos,
Jau laiks uz saules lēktu –
No viņa – neatteikšos!