Kārlis Skalbe dzejoļi
Kluss… un ieskanas durvis kā vienmēr,
Tik kluss – ka vēlētos apstāties reiz.
Viss kluss. Un, pieverot acis, vien liekas.
Ka klust viss uz šīs pasaules.
Nāk Jaunais gads, nāk egļu smarža liega,
Un viegli baltas pārslas slīd.
Bet sirdi nevar ieputināt sniegā,
Tai jāiet lielus sapņus piepildīt.
Šīs dienas pirms Ziemassvētkiem
ved mūs pretim kādam baltam
klusumam, aiz kura ir
kaut kas mīļš, sen aizmirsts
un pazaudēts, kas mums
atkal no jauna jāatrod…
/Kālis Skalbe/
Miglas muiža — miega muiža …
Brien pa smilti kumeliņš.
Egles aijā, bērzi aijā,
Aijā ceļa braucējiņš!
Virši smaršo rasas pilni,
Ezers rāmi šūpo vilni.
Mirgā zelta uguntiņš,
Lēni lingā pulkstentiņš.
Miglas muiža — miega muiža,
Nedim ratiņi uz tilta,
Migla nāk kā elpa silta.
Ūdens puķes baltas, lēnas
Noliec ratos galvas. Ēnas
Grūstās, saka: “Pavediet,
Mums ar’ ceļš uz muižu iet …”
Aptur Ģiģim ratiņus,
Puisis aizver plakstiņus …
Kārlis Skalbe
Jaunā gadā atkal prasa,
Vai būs laime, kāda, kur?
Zīlnieks ziemas zvaigznēs lasa,
Prātnieks prāto, burvis bur.
Dzīves tumsa visus baida,
Stāvot gadu krustceļos.
Visas sirdis gaismu gaida,
Kas mums dzīvei gaismu dos.
Laime nāk ar zvaigzni rokā,
Tiem kam balta, laba sirds,
Viņas maigā staru lokā,
Dzīves ceļi gaiši mirdz.
Mirdz pavasara lietiņš
Kā vielgls zelta sietiņš.
Kas gan no viņa bijās?
Viss tinas pērļu dzijās.
Lai rasina, cik tīkas!
Ceļ asni galvas līkas.
No visām zemes spraugām
Var redzēt zāli augam.