Zils aiz loga rudens vakars

Zils aiz loga rudens vakars.
Vējš, līdz stiklam kļuvis, smok.
Viss, kam kāds ar sirdi sakars,
Mūžību kā pienu lok.

Kas par to, ka daudziem mājas
Šinī zilā naktī nav,-
Tavas kautrās, vieglās kājas
Sāk pie uguns sasilt jau.

Kas par to, ka mīli citu:
Viss šai dzīvē – tikai māns.
Ņem šo lakatu, kam vidū
Gaiši dzeltēns pelikāns.

Ņem un to ar slepu baudu
Sev pār glezniem pleciem sedz,
Lai caur tērpu viņa audums
Tavu miesu jūt un redz.

Dažreiz labāk ilgot lūpas,
Bet nekad tās neskūpstīt,
Tad pār sirdi tieksmju šūpas
Tikai kā gudri putni krīt.

Zils aiz loga rudens vakars.
Vējš, līdz stiklam kļuvis, smok.
Viss, kam kāds ar sirdi sakars,
Mūžību kā pienu lok.

Visskaistākās ogas pasaulē

Visskaistākām ogām pasaulē
Pilni šoruden pīlādžu zari.
Visskaistākās ogas pasaulē
Apēd vārnas un strazdu bari.

Visskaistākās ogas pasaulē
Tikai tāpēc vien, ka tās rūgtas,
Smagiem, sarkaniem ķekariem
Šūpojas nenoplūktas.

Man ir tikai viena pati sirds,
Viens balons pīlādžu vīna,
Un cik maz var tajā iepildīt,
To mēs katrs zinām.

Man ir tikai viena pati sirds,
Bet jums taču arī ir sirdis!
Tad noplēsiet visus pīlādžus
Un tie visu ziemu jūs dzirdīs.

Bet kad klusos vakaros cikādes dzied,
Izpeld mēness sarkaniem ragiem.
Un sarkani pīlādži pusnaktī zied,
Ogu ķekariem smagiem.

Visskaistākās ogas pasaulē,
Rudens naktīs man rādās miegā.
Un pirmajā sniegā kā asaras birst,
Kā sarkanas asaras sniegā.

Un, ja arī dažā pavārtē
Pēc nekrietnības smirdēs,
Sauciet: man ir tikai viena sirds!
Sauciet, un jūs dzirdēs.

(Imants Ziedonis)

Koki sākusi pielaikot rudeni.

Koki sākusi pielaikot rudeni.
Debess glazūra lapotnē spīd.
Peļķu pelēkā emaljā, saulrietā,
Lapu krāsainie tauriņi krīt.
Koki sākuši pielaikot rudeni,
Saulei pāri mākoņu krusts.
Un par dzērvi kļuvusī sirds
Vēlas gājputnu kāsī zust.

(Kornēlija Apškrūma)

Rudas lapas kaisa kļavas

Rudas lapas kaisa kļavas
Tur, kur kādreiz plašas pļavas
Vīgriezēs un smilgās līka,
Kad pār mežiem saule tvīka.
Nu, kad dzērves aiziet kāsī,
Griežu klusa bērza tāsī:
Reiz te dziļi sulas urba,
Vasars zāļu smaržā skurba
Arājs jauns, kas teica-mīli
Ziedu, sakni, zelta zīli
Un šai mīlā mīli mani,
It kā gaiša atbalss skani.
Dienas nāca, dienas zuda,
Kļuva kļavas lapa ruda;
Graizīdama bērza tāsi,
Redzu gaisos dzērvju kāsi.

(Ilze Kalnāre)

Kādas zilas un svelmainas dienas!

Kādas zilas un svelmainas dienas!
Tās ir šoruden pēdējās;
Drīz vien pelēkums smags un vienāds
Zemi mēnešiem ilgi klās.
Pāri galvām kā saplēstas lozes
Kļavu sarkanās lapas dies
Gaisma brokastu laikā sāks mosties
Un ap pusdienām gulēt jau ies,
Slapju sniegu iesviedis vaigā,
Vējš ap pleciem mums roku liks,
Un viss saulainums, siltums un maigums
Tad man tikai no tevis tiks.

(Ārija Elksne)