Ieskaties rudenim acīs.
Kā mainās nokrāsa tām.
Dzeltenas kā saules stariņš,
Pelēkas kā rudeņa rīts,
Sarkanas pa starpu nozib
Kā kļavu lapas kas krīt.
Ieskaties mīļajās acīs.
Ko vari saskatīt tur?
Zvaigžņu mirdzumu naktīs,
Maigumu, mīļumu rītos,
Stingrumu grūtajos brīžos,
Pēc mirkļa siltums tur mīt.
Par Rudeni
Par Rudeni
Atkal ir rudens
Atkal ir rudens
Atkal un atkal tas nāk
Neprasot koku zariem
Vai norautām lapām sāp
Atkal līst lietus
Un mākoņi debesīs plīst
Atkal straumes
Putekļos nesadzīst
Aizsteidzas cilvēki
Mēteļos paslēpušies
Rudeni meklēt
Nekur jau tas neaizies
Dzērves debesīs
Ierasto dziesmu sāk
Atkal ir rudens
Atkal un atkal tas nāk
Zils aiz loga rudens vakars
Zils aiz loga rudens vakars.
Vējš, līdz stiklam kļuvis, smok.
Viss, kam kāds ar sirdi sakars,
Mūžību kā pienu lok.
Kas par to, ka daudziem mājas
Šinī zilā naktī nav,-
Tavas kautrās, vieglās kājas
Sāk pie uguns sasilt jau.
Kas par to, ka mīli citu:
Viss šai dzīvē – tikai māns.
Ņem šo lakatu, kam vidū
Gaiši dzeltēns pelikāns.
Ņem un to ar slepu baudu
Sev pār glezniem pleciem sedz,
Lai caur tērpu viņa audums
Tavu miesu jūt un redz.
Dažreiz labāk ilgot lūpas,
Bet nekad tās neskūpstīt,
Tad pār sirdi tieksmju šūpas
Tikai kā gudri putni krīt.
Zils aiz loga rudens vakars.
Vējš, līdz stiklam kļuvis, smok.
Viss, kam kāds ar sirdi sakars,
Mūžību kā pienu lok.
Visskaistākās ogas pasaulē
Visskaistākām ogām pasaulē
Pilni šoruden pīlādžu zari.
Visskaistākās ogas pasaulē
Apēd vārnas un strazdu bari.
Visskaistākās ogas pasaulē
Tikai tāpēc vien, ka tās rūgtas,
Smagiem, sarkaniem ķekariem
Šūpojas nenoplūktas.
Man ir tikai viena pati sirds,
Viens balons pīlādžu vīna,
Un cik maz var tajā iepildīt,
To mēs katrs zinām.
Man ir tikai viena pati sirds,
Bet jums taču arī ir sirdis!
Tad noplēsiet visus pīlādžus
Un tie visu ziemu jūs dzirdīs.
Bet kad klusos vakaros cikādes dzied,
Izpeld mēness sarkaniem ragiem.
Un sarkani pīlādži pusnaktī zied,
Ogu ķekariem smagiem.
Visskaistākās ogas pasaulē,
Rudens naktīs man rādās miegā.
Un pirmajā sniegā kā asaras birst,
Kā sarkanas asaras sniegā.
Un, ja arī dažā pavārtē
Pēc nekrietnības smirdēs,
Sauciet: man ir tikai viena sirds!
Sauciet, un jūs dzirdēs.
(Imants Ziedonis)
Koki sākusi pielaikot rudeni.
Koki sākusi pielaikot rudeni.
Debess glazūra lapotnē spīd.
Peļķu pelēkā emaljā, saulrietā,
Lapu krāsainie tauriņi krīt.
Koki sākuši pielaikot rudeni,
Saulei pāri mākoņu krusts.
Un par dzērvi kļuvusī sirds
Vēlas gājputnu kāsī zust.
(Kornēlija Apškrūma)