To grūti apzināt ka mīlestība pazūd.
Paliek tikai nesaprašana un naids.
Tā gribās parunāt un apkamt mīļos
Cerībā to mīlestību atjaunot.
Tā vēlos lai pie manis ienāk
Un apjautājas kā tev iet?
Ar katru dienu cerība tā izzūd
Un atkal manu sirdi skumjas māc.
Kādreiz gribās paraudāt uz pleca.
Visas savas bēdas izstāstīt.
To gudro padomu tev prasīt
Un atviegloti pasmaidīt.
Margrieta Mahņova
Cik ātri gadi paskrējuši
Cik ātri gadi paskrējuši, bet ļoti daudz ir padarīts.
Divi bērni izauguši mabērni un mazmazbērniņš.
Daudzi laims, daudzi prieka tava dzīvē neiztrūkt.
Ilgus,ilgus gadus zīvot tuviniekus atbalstot.
Deviņdesmit tas nav daudzi, vari valsi uzdejot.
Deviņdesmit -bezgalība,vari priecāties un būt !!!
Cik skaista ir tā kāzu diena.
Cik skaista ir tā kāzu diena.
Kad diviem gribās kopā būt.
Tā lielā, bezgalīgā mīlestība
Dos spēku abiem laimi gūt.
Kad šampanietis ieliets glāzēs
Un draugi korī uzsauc “rūkts”
Manām lūpām pieskaras tavas
Un sids mums abiem strauji pukst.
Mīlestību lai enģelīts sargā.
Stārķis lai bērniņus nes.
Siltums un laime blakus lai dzīvo.
Pārejos darbus izdari pats!
Ieskaties rudenim acīs.
Ieskaties rudenim acīs.
Kā mainās nokrāsa tām.
Dzeltenas kā saules stariņš,
Pelēkas kā rudeņa rīts,
Sarkanas pa starpu nozib
Kā kļavu lapas kas krīt.
Ieskaties mīļajās acīs.
Ko vari saskatīt tur?
Zvaigžņu mirdzumu naktīs,
Maigumu, mīļumu rītos,
Stingrumu grūtajos brīžos,
Pēc mirkļa siltums tur mīt.
Dievs mūs ir veidojis dažādus.
Dievs mūs ir veidojis dažādus.
Baltus, melnus gan pelēkus.
Vai tad ir kāds spēcīgāks
Lai pārveidot mūsu pasauli?
Kāpēc tauta tik naidīga?
Sadzīvot nevar ar kaimiņiem.
Domāju tas ir no bezdarba.
Pasaule pilna ar brīnumiem.
Tuksnesi pārvērst par ziedošu pļavu.
Ūdens lai vienmēr kalpo mums.
Vēju un zibeni cilvēcei pakļautu.
Tad nebūtu laika jums naidoties.