Margrieta Mahņova

Kad zemes virsmu pārklāj salnas
Un saule negrib sildīt vairs.
Tad pienāk brīdis atrast segas
Lai vari ietīties un snaust.
Ar savu enerģiju stipro
Tu visus vari sasildīt.
Lai laime tavā mājā dzīvo 
Un lielais siltums neizsīkst!

Dievs mūs ir veidojis dažādus.
Baltus, melnus gan plēkus.
Vai tad ir kads spēcīgāks
Pārveidot mūsu pasauli.
Kāpēc tauta tik naidīga.
Sadzīvot nevar ar kaimiņiem.
Domāju , tas ir no bezdarba.
Pasaule pilna ar brīnumiem.
Tuksnesi pārvērst par ziedošu pļavu.
Ūdens lai vienmēr kalpo mums.
Vēju un zibeni cilvēcei pakļautu.
Tad nebūtu laika naidoties.

Drusku apsniguši kalni.
Ziemas svētki nāk.
Tev ir lielāki tie svētki.
Dzimšan diena nāk.
Jaunais gads, tas ar nav tālu.
Svini priekā, ēd ar baudu.
Un ko iecerēji  dzīvē
Lai tas piepildās ar baudu.

To grūti apzināt ka mīlestība pazūd.
Paliek tikai nesaprašana un naids.
Tā gribās parunāt un apkamt mīļos
Cerībā to mīlestību atjaunot.
Tā vēlos lai pie manis ienāk
Un apjautājas  kā  tev  iet?
Ar katru dienu cerība tā izzūd 
Un atkal manu sirdi skumjas māc.
Kādreiz gribās paraudāt uz pleca.
Visas savas bēdas izstāstīt.
To gudro  padomu tev prasīt
Un atviegloti pasmaidīt.