Mākoņi nolaižas,
Gaisma parādās,
Sirdī man kaut kas ieduras…
Koki šūpojas,
Vēji garām aiztrauc,
Tepat blakus skaļi pukst mana sirds…
Šķiet, dzirdu kādu saucam
Aiz kokiem zaļajiem…
Bet sirds man saka –
Tas tikai vējš,
Kas garām aiztrauca…
Rasa Švireviča
Rasa Švireviča
Doma viena
Dzīvē bieži pienāk brīži tādi,
Kad apsēžos un skatu uz debesīm vērstu
Domāju…
Es domāju par visu –
Par saviem sapņiem,
Par jūru smiltīs skautu,
Par koku zariem smagos vējos…
Bet visvairāk mans prāts kavējas
Pie vienas domas vien.
Kas esmu es?
Šī doma galvu reibina,
Tā liek man pazust plašās pasaules skavās.
Kas esmu es?
Kas esi tu?
Kas esam mēs visi?
Vai ir kāds uz planētas šīs mazās,
Kas atbildi man var sniegt?
Un skaļo domu šo
Uz mirkli kaut izkliedēt?
Vēji skaļi (Tu un Es)
Pa pasauli klīst vēji skaļi,
Tie meklē viens otru – kā Tu un Es.
Gan kalni, gan lejas ceļā tiem stājas,
Bet nepagurst tie – kā Tu un Es.
Kur esi mans draugs?
Cik tālu vēl jāmeklē Tavs dvēs’les vējš?
Kaut spēku daudz man vairs nava,
Es ceļos debesīs zilajās Tev!
Nāc, uzmeklē mani ātrāk-
Manu dvēs’les vēju maigo.
Lēni jau izklīst mākoņi bālie,
Vai tas esi Tu, ko redzu tur tālumā?
Griežas pasaules dejā vēji skaļi,
Tie satikušies ir- kā Tu un Es.
Vien debesu jumā tai zilajā,
Lai paliek viss, kas bijis pirms mums!
Tevis nav blakus
Es veros tukšumā man acu galā,
Asaras pār vaigiem rit.
Sirds cieši sažņaudzas,
Un galva mazliet reibst.
Ass dūriens nažu tūkstošiem,
Šķiet, Pasaules gals.
Domas vienā mezglā,
Jo Tevis nav blakus.
Rīga dimd
Vējš koku lapas rausta,
No debesīm krīt lietus lāses lielas.
Es raugos tālā pagātnē
Ar acīm, kas nav manējās.
“Rīga dimd, Rīga dimd.
Kas to Rīgu dimdināja?”
Karavīri, dziedātāji, dancotāji –
Latvju tauta dimdināja.
Uz pagātni varu tikai lūkoties,
Par nākotni – rūpēties.
Es izdejoju katru deju,
Izjūtu katru dienu,
Izdziedu katru dziesmu.
Lai ticībā, cerībā un mīlestībā,
Rīga dimd līdz mūža galam!