Zvaigžņu elpa

Tik lēni pārklājas peļķes ar ledu,
Pie vaigiem piesalst man asaras.
Zeme piesnigusi balta,
Salta dvaša no lūpām nāk.

Bet, rau, tur tu jau nāc,
Sniedz man savu roku
Un ved cauri šim biezajam sniegam!

Tad stāvēsim mēs divi vien
Un mīsim skūpstus
Zem zvaigžņu bumbām gaišām.

Uz brīdi laika strauts stās,
Un Mēness sauks vārdus mūsu.
Tikai Tu, Zvaigznes un Es.
Tikai Mēs…

Rasa Švireviča

Klusums

Es raugos grāmatas lapās –
Tās klusē.
Es raugos debesīs –
Tās klusē.
Es raugos telefona ekrānā –
Tas klusē.

Ceriņziedi šūpojas vējā,
Saule viegli apspīd zaļo zemi.

Bet – nekā.
Klusums.

Viens izteikts vārds pārvēršas čukstā
Un aizlido tālēs prom.
Viena doma balsī neizteikta
Savu rītu nesastop.
Viena elpa apraujas
Un nomirst klusumā.

Klusumā.

Rasa Švireviča

Filmā

Reizēm man patīk iztēloties,
Ka dzīvoju es filmā,
Kur viss neiespējamais
Kļūst iespējams.

Eju es pa ielu,
Ausīs skan “Paper Houses”,
Uz lūpām rotājas smaids.

Sejā pūš ledains vējš,
Debesis jau krēslojas,
Pie māju jumtiem mirgo gaismiņas.

Garāmgājēji nesapratīs
Šo sajūtu, kas manā sirdī raisās.
Iekšēji es lūstu,
Ārēji – laime plūst no visām malām.

“Kāpēc?”
Gribētos man pajautāt.
Kāpēc dzīve tāda ir,
Ka skaidrības nekādas?

Rasa Švireviča

Sirds

Mana sirds ir kā lapa rudens galā –
Tik trausla un vāra,
Ka pieskāriens vien to miljons daļās saberž.

Mana dvēsele – daudz stiprāka.
Tā cīnās kā zāle zaļā ar sniegu
Un nepadodas, jo pavasarī izsprūk cauri.

Manī kaisle liesmo,
Tās uguns nenodziest.
Tā laužas uz āru
Un sirdi manu stiprina.

Kad saule atkal silda,
Tad trauslā lapa no jauna dzimst.
Tā uzplaukst un dzīvo
I stipra i daiļa.

Kad dvēsele stipra
Un sirds mana arī,
Tad mīlu es jo dziļi un skaisti,
Bet pasaule to nepiedod.

Rasa Švireviča