Vējš koku lapas rausta,
No debesīm krīt lietus lāses lielas.
Es raugos tālā pagātnē
Ar acīm, kas nav manējās.
“Rīga dimd, Rīga dimd.
Kas to Rīgu dimdināja?”
Karavīri, dziedātāji, dancotāji –
Latvju tauta dimdināja.
Uz pagātni varu tikai lūkoties,
Par nākotni – rūpēties.
Es izdejoju katru deju,
Izjūtu katru dienu,
Izdziedu katru dziesmu.
Lai ticībā, cerībā un mīlestībā,
Rīga dimd līdz mūža galam!