Kad pēdējo reizi manīji stārķi planējam?
Tik balts un tīrs ir narcises smīns.
Kā gaismu met zirnekļu tīkls.
Skaties uzmanīgi var sagriezties.
Apmaldīties un atrasties.
Saules glāstos pamosties.
Ļauj kā nātrei pieglausties.
Tagad jūti? Tas ir īsts.
Vilku vālēm pūkas līst.
Caur tām skats visai glīts.
Nebaidies nāc man līdz.
Kaspars Krauklis
Skatos liesmā
Viļos savā dzīves dziesmā
Taustiņi sprūst, stīgas trūkst
Tā lēnām iznīkst skaņa
Iestāsies klusums
Parādīsies bailes, neziņa
Vel palikusi gaisma
Kas apspīd manu ceļu
Tā aizpildīs trūkstošo skaņu
Aizlāpīs kaucošās sāpēs
Remdēs sirdī alkstošās slāpes
Ko vien nevar izdarīt gaisma.
Pietiek ar dzirksteli
Lai ticētu, lai dzirdētu
Savu sirds balsi.
Kaspars Krauklis
Man sāp ka nevaru palīdzēt,
Bet mierīgi nosēdēt nevaru.
Man rauj dusmas, ka nelaikā.
Kad dzīvoju savu sapni,
Tu otrā malā ciet.
Kad vajadzētu būt tev blakām,
Esmu otrā pasaules malā.
Kaut tā nav mana cīņa,
Man rūp tava vieta,
Lai galu galā… uzvar dzīvība!
Kaspars Krauklis
Tavas acis kveļ,
Tavs skatiens dzeļ,
Manus vārdus smeļ.
Kā no debesīm
Dzirkstele šķilta-
Saule pret mākoņiem,
Mēness pret zvaigznēm.
Tā mūžam spilgta,
Tā mūžam silta.
To vējiem nenodzēst.
Tā degs un degs,
Līdz visas ēnas sadegs
Un paliks dzirkstele.
Maza jauka dzirkstelīte.
Kaspars Krauklis
Jo mazāka pasaule mana,
Jo bagātāka tā ir.
Daudz piesātināta, intīmāka,
Katram lielāka loma ir.
Tur vārdiem cits svars,
Tur pulksteņa laikam pazūd smaka.
Mirkļiem sava skaņa
Kā baznīcu zvani zvana.
Tur mīlestība sēž
Uz katra staba.
Neprasu vai kāds saprata.
Bet tā patiesība mana.
Bet tā patiesība mana,
Neprasu vai kāds saprata.
Uz katra staba,
Tur mīlestība sēž.
Kā baznīcu zvani zvana,
Mirkļiem sava skaņa.
Tur pulksteņa laikam pazūd smaka,
Tur vārdam cits svars.
Katram lielāka loma ir,
Daudz piesātināta, intīmāka.
Jo bagātāka tā ir,
Jo mazāka pasaule mana.
Kaspars Krauklis