Kaspars Krauklis dzejoļi
Patiesība ir kā duncis,
Kas sevī jāiegrūž.
Nav lielākas pretestības
Vai barjeras kam pāri kāpt.
Jūtot katru milimetru pakustam,
Tā neêrtā sajūta krūtīs, ko aizpilda
Asmens, ko nespēj īsti sagremot,
Bet kas sevī jāiegrūž līdz galam,
Tad turies nu… Nelaid to vairs vaļā
Kaut visi kliedz, rauj to dunci arā!
Gribās nomest to svaru no kājām.
Bet no visiem Sirds dziļumiem
Zinu… Tik līdz to izvilkšu
melos noasiņošu pagalam.
/Kaspars Krauklis/
Man patīk meklēt, patiesībā mīlu meklēt.
Nekad īsti tā precīzi nepateikšu, ne arī vārdus atradīšu,
kur nu vēl to visu uzrakstīt, cik ļoti mīlu meklēt…
vārdus, sajūtas, acu skatienus,
kas dzirksteli šķiļ ceļoties gaisā.
Meklēt vietas, kurās jūtos labi,
Cilvēkos kuros aizmirstu dzīves plati.
Es atkal meklēju, dziesmu, ko dzirdēju.
Klausos neskaitāmo reizi
un viņā meklēju kaut ko.
Meklēju smaidus un gardus smieklus,
tos patiešām garšīgos smieklus,
sātīgos nesamākslotos, neuzspiestos,
bet aicinošos, mierinošos, dziedinošos smieklus.
Meklēju gardu sarunu, ko aizmirst nevaru,
ko prātā atpakaļ uz riņķi labprāt tītu,
un skatītos kā ērtu, siltu filmu.
Katru dienu meklēju, vēl joprojām…
Reizēm pat nezinu ko…
Reizēm gribās mest plinti krūmos.
Pat ja neatrodu, tas pats process…
Liek aizmirst par barjerām,
Tik paskaties pāri plecam, cik tālu aizbridis kaut ko meklēdams un brīnies…
Cik caurstaigājamas paliek sienas,
kad pazūdi aizrautībā meklēdams.
Instruments ar ko ceļus rast,
tā vienmēr ir patiesa, tā nemelo
tā ir dzīva, tā ved.. tā ved pie…
ja godīgi… es neko citu nezinu –
kā meklēt…
/Kaspars Krauklis/
Tavos vārdos iemaldos
Tavās acīs apmaldos
Kā lai tagad atrodos
Mīlas miglas vakaros
Kā sārtums vaigā iemaldos
Tavā smaidā apmaldos
Kā lai tagad atrodos
Mīlas miglas vakaros
Kā sirdspuksts iemaldos
Tavā dziesmā apmaldos
Kā lai tagad atrodos
Mīlas miglas atvaros
Tavā sirdī iemaldos
Vairs dziļi nemaldos
Tev pilnībā uzticos
Ved laukos aklajos
Tomēr tevī iemaldos
Tavās rokās apmaldos
Kā lai tagad atrodos
Prom mīlas atvaros.
/Kaspars Krauklis/
kā papīrs bezrūpīgi burzīts
skranda kas reiz bija lapa
uz tās rakstot dvēsele tapa
lai tās likteni mainītu
dzīve nestās lai to gaidītu
kaut laikam ēdot sairstu
no sirds atzīstu
tevi no jauna rakstītu
tu esi dzīva manās acīs
un vārdi to mīlestību iekrāso
bet viss reiz putekļos padzisīs
bet būs dzīva kaut kur visumā
līdz atkal sakritīs zvaigznes
burts burtā mats matā
kaut caur citu prātu un svešiem pirkstiem
varbūt šī nav mūsu pirmā reize
tas jaukais mirklis ko gaidīju
kad mēs atkal satiksimies
vienalga cik dzīve burzīs
tā manu sirdsapziņu nesaburzīs!
/Kaspars Krauklis/
Vairs nav tintes ko liet
Uz vietām…
Kas skaļi dzīst
Lai jau deg es degšu tām līdz
Gribu justies atkal dzīvs
Lai nodreb viss kas nav tīrs
Viss zvaigznēs jau uzrakstīts
Kad viss degs es degšu līdz
Kas to zina kas samainīts
Pienāks rīts tik negaidīts
Te nu viss būs pārrakstīts
Vēlējos justies tikai brīvs
Te jau tā tinte tagad līst
Atdzīvinot to kas vīst
Lai kā reizēm viss trīc
Kā aizturēta asara birst
Kā lai tagad tai pāri brist
Tā taču tikai mana sirds
Kas vēlējās plīvot kā zīds
Tas smagums kas virsū sēž
Tagad katrs vējš siltumu dzēš
Tāpēc degšu lai kā tas mani plēš
Lai gaismu katrā tumsā tā vērš
Lai mājās nonāk paklīdušais jērs
Lai visu rūgto mirkļu tas vērts
/Kaspars Krauklis/