Esmu cīņā, ko nevaru uzvarēt.
Vairs nezinu kurā pusē esmu.
Ar ko vispār viss sākās?
Varbūt nav jācīnās, bet jāļaujas.
Varbūt esmu bijis tumšajā pusē,
Un nekad nelaidis sevī gaismu.
Varbūt šai cīņai nav nekāda sakara,
Ar manu iekšējo pasauli.
Tikai domas, kas cauri plūst,
Ja nebaksti nemaz nekož.
Varbūt neesmu nemaz cīņā,
Bet gan sevis mīlestībā.
Kas sasilda vēsākos sirds stūrus.
Vēsums bēgot, meklējot izeju.
Dur pa visām malām.
Kāpēc vel pretojos un cīnos?
Ja pretī stājas Mīlestība.
Kaspars Krauklis
Pasaule
Cilvēcība nebūtu jāprasa.
Mīlestība nebūtu jāmeklē.
Skaistums nav jāierāmē.
Intuīcija nav jāignorē.
Tā pat, kā uziet, tā mālē.
Ko man tagad? Stāvēt?
Atsvešināties un bālēt?
Tik smadzeņu šūnas vālē.
Nesaproti, kas vairs galē.
Tā virve, pa ko laidies lejā,
Ir vairs aukla augšā ejot.
Tu esi atpakaļ, bet pazudis dabā,
Dabā, kas šobrīd mums trūkst.
Tiesa
Viss apkārt tumsa, kristālu atlūzas virmo.
Kas atvēra šīs slūžas, kam bija jābūt ciet.
Man paliek bail, nejūtu nevienas vēja plūsmas.
Vis maz dzirdēt kādu balsi, Nē? Nebūs?
Ieskatos atlūzā, tur mana dzīve iet kā filma.
Uz katras atlūzas iet cita diena.
jūtu acis un tās nav manējās.
Kur es atrodos? Mana elpa sāk skriet.
Atskan rūciens dziļš, dobjš rūciens.
Kaut kas nezvērisks, es trīcu.
Gribu aizvērt acis, lai vis beidzas,
Bet nervi atrauj tās vaļā.
No tā man vairs neizbēgt.
Man liekas šī ir mana tiesa.
Par bojājumiem, ko mana dvēsele cieta.
Kaspars Krauklis
Gaisma Tumsā
Ar tevi viss noris tik dabiski.
Tāda sajūta, ka valoda plūst pati.
Nekas nav uzspiests, pilnīgākā brīvība.
Beidzot tā ir īsta.
Pienāci man klāt nemanot.
Tā atnāk tai mirklī kad…
kad vairs nemeklē un negaidi to.
Viena diena un tu trāpīji mērķī-
pa visām sirds stīgām,
un es mulstu, kas ar mani notiek?
Tavas rūpes apglauda manu sirdi no visām pusēm.
Atvēri man acis un sirdi uz jaunām spējām,
ko neesmu līdz šim jutis.
Tie nebija tauriņi vai amora bultas,
tas bija, kas augstāks.
Tavas acis kā pērles, smaids kā glāsts.
Afrodītes iemiesojums cilvēka miesā.
Iekūri no jauna manas izdegušās ogles,
Reiz smēju: ”mīlestība ir kā bultu šaut mērķī tumsā”
tā tad, sanāk, ka tu esi mana gaisma!
Kaspars Krauklis
MAIGUMS
Kad pēdējo reizi manīji stārķi planējam?
Tik balts un tīrs ir narcises smīns.
Kā gaismu met zirnekļu tīkls.
Skaties uzmanīgi var sagriezties.
Apmaldīties un atrasties.
Saules glāstos pamosties.
Ļauj kā nātrei pieglausties.
Tagad jūti? Tas ir īsts.
Vilku vālēm pūkas līst.
Caur tām skats visai glīts.
Nebaidies nāc man līdz.
Kaspars Krauklis