Vilis Plūdonis (arī Vilis Plūdons, dzimis 1874. gada 9. martā, miris 1940. gada 15. janvārī) bija latviešu skolotājs un dzejnieks, tautiskā romantisma pārstāvis. Alegorisko poēmu „Divi pasaules”, „Atraitnes dēls” un „Uz saulaino tāli” autors.
Bij manim reiz māja,
Ne lepna, ne prasta,
Jo skaistā vietā
Uz upes krasta.
Kamēr pa svešām
Zemēm es gāju,
Bij zvirbulis paņēmis
Manu māju.
Radiņi, bāliņi,
Ko nu mēs sāksim?
Visi, visi tikuši
Kopā nāksim!
Mājas blēdnieku
Noķersim rokā,
Vedīsim mežā,
Pakārsim kokā,
Nosauksim —
Duklāv!…
/Vilis Plūdonis/
Te viņš bija, te viņš zuda,
Sidrabkaltais mēnestiņš;
Un te atkal spožs no jauna
Parādās pie debess viņš.
Miglas tēli mēnestiņam
Viegli, balti garām slīd:
Brīžam aizsedz seju viņam,
Brīžam ļauj tam pasmaidīt.
Ietīts sidrabsarmas tvaikā,
Daiļi, daiļi viz viss ārs,
Tā kā daždien ziedu laikā
Baltos ziedos ābeļdārzs.
Eju, eju, lūkodamies
Āra ainā brīnišķā,
Un kā ziemas pasaciņa
Manām acīm liekas tā.
/Vilis Plūdonis/
Gailis: Kiķarigu!
Sievas, bērni, sētsvidū!
Vista: Kluk! kluk! cālīši!
Kluk! cibulīši!
No laktiņas leciet!
Pakaļ man teciet!
Visi, visi laukā,
Kur saulīte braukā
Vara ratiņiem,
Sidraba riteņiem!…
Smiltiņas kašņāsim!
Tārpiņus lašņāsim!…
Lai actiņas modras,
Kā zvaigznītes spodras,
Jums tekājot zvēro
Un visu, visu vēro!
Tā! tā! tā! Sek! sek! sek!
Kluk! kluk! kluk! Tek! tek! tek!
Kurmis, kuram tapis silti
Bij biezā kažokā,
lekūņojās pagalmā
Ūdens malku pabaudīt,
Sauso mēli atraisīt.
Vista: Te tāds! te tāds!
Gailis: Sak’, tibiņ, kas ta tāds? sak’, tibiņ,
Kas ta tāds?
Vista: Te tāds! te tāds! te tāds!
Vilis Plūdonis
Klau, līksmodams, smiedams
Iet pavasarlietutiņš,
Kā nerātnis puisēniņš
Dzen jokus viņš.
Lēkādams, diedams
Pa kūlu tas čabina,
Pa jumtu grabina,
Visvisu, kurp iedams,
Laukā labina.
Pie zemes durtiņām
Pieklauvē klusi:
“Ko, zālīt, vēl dusi?
Jau ziema ir pagājusi –
Nāc laukā! nāc laukā!…”
Tad pumpuram maigam,
Kas pretim tam slejas,
Tas nomet uz sejas
Pa pilienam svaigam
Un smejas un smejas:
“Nāc laukā! nāc laukā!…”
Vilis Plūdons
Lai līgo lepna dziesma
Tev, brīvā Latvija!
Kā sauli uzlecošu
Sirds tevi sveicina.
Tu pērle, iznirusi
Iz dzelmju pusnaktīm;
Kā pērli tevi dārgu
Mēs sirdī glabāsim.
Tu puķe, kurai plaucis
Simts gadiem lolots zieds,
Kas tautas ilgām slacīts
Un tautas as’rām liets.
Tu zvaigzne, kas pie debess
Sāk atspīdēt tik nu,
Kaut seno zvaigžņu pulkā
No vecākajām tu.
Tu pavasara straume,
Kas smejot cauri tiek
Caur veca sniega blāķiem,
Ko ziema ceļā liek.
Lai līgo lepna dziesma
Tev, brīvā Latvija!
Audz liela, skaista, spoža,
Kā saule lecoša!
Vilis Plūdonis