Vilis Plūdonis (arī Vilis Plūdons, dzimis 1874. gada 9. martā, miris 1940. gada 15. janvārī) bija latviešu skolotājs un dzejnieks, tautiskā romantisma pārstāvis. Alegorisko poēmu „Divi pasaules”, „Atraitnes dēls” un „Uz saulaino tāli” autors.
Tev mūžam dzīvot, Latvija,
Kā saulei, kas mirdz debess klajā!
Tu — jauna zvaigzne zvaigznājā,
Kas nule uzlēkusi tajā.
Tev mūžam dzīvot, Latvija,
Kā jūrai, kas tev šalc pie kājām!
Pats Dievs sensenis svētīja
Še tavas āres mums par mājām.
Tev dzīvot mūžam, Latvija,
Kā jūrai lepni, saulei cēli!
Tu — mūsu māte dārgaja,
Mēs — tavas meitas, tavi dēli.
Tev dzīvot mūžam, Latvija,
Tu tēvzeme mums Dieva dotā!
Lai latvju tauta apvienotā
Aug spēkā, slavā, daiļumā!…
Vilis Plūdonis
Sidraba mēnestiņš
Veļas pa gaisu,
Sētā nāk rūķīt’s
Ar dāvanu maisu.
Atnāca, nolika
Priekšnamā klusi
Un aizgāja tālāk
Uz kaimiņu pusi.
Ne manīja sētnieks,
Ne ierējās suns,
Bet kur bija tas bijis, –
Gaiši iedegās guns.
/Vilis Plūdons/
Bastejkalnā baltā
Kas tur ņudz kā spiets?
Gaisā viegli saltā
Brīdinot tik kliedz:
“Ceļu!”
Bērni jautri lejā
Ragutiņas šļūc.
Vēji sitas sejā,
Un ap ausīm dūc:
“Ceļu!”
Cits caur citu drāžas
Tie bez apstājas;
Dažs ar apkārt gāžas,
Bet tas nav nekas.
Jokodams viņš ceļas
Atkal augšā jau,
Smiedamies, ka veļas
Otrs līdzās, rau!
Tādu nieka krīzi
Kas gan vērā liks?
To var novērst drīzi –
Tas bij sporta triks.
Rieta oranžmalā
Dziest jau saules stars.
Bērniem jaunā čalā
Negrib rimties gars.
Slaidā atskrējienā
Ragutiņas trauc.
Apkārt balsā vienā
Tikai dzird, ka sauc:
“Ceļu!”
Krēslas plūdos klusi
Sirmā Rīga grimst,
Bet ap kalna pusi
Klaigas nenorimst:
“Ceļu!”
Vilis Plūdons
Īniņas zaķītis esmu es,
Un nāku šurp no tālienes,
Kur zaļos mežos puķes zied,
Un koku ēnā putni dzied,
Un sulo zaķu kāpostiņi,
Un mīksti čaukst sūnu paklājiņi.
Nu glabā man’, meitiņ, un drēbītēs tin!
Un sargi, ka mani kāds nesamin!
Un gādā, ka vakarā noguldīts tieku! —
Tad būšu tev, Īniņ, es allaž par prieku.
Vilis Plūdons
Garausīts zaķīts pa pakrēslu
Kurina pļavā pirtiņu.
Mēnestiņš, čigāns, caur eglēm sāk vērties,
Zaķīšu māte savus bērnus ved pērties.
Pičiņu, pačiņu — austiņām:
Modriņi, modriņi sadzirdēt tām!
Pičiņu, pačiņu — actiņām:
Tāliņi, tāliņi saredzēt tām!
Pičiņu, pačiņu — kājiņām:
Viegliņi, viegliņi patecēt tām!…
Strupausīts sunīts pa pakrēslu
Savā nodabā skraida gar pļaviņu.
Kas gan tur miglā kūņājas, kust?
To vajag zināt! to vajag just!…
Nu, bērniņi, joziet, ko katrs māk,
Ka negantnieks jūs nepanāk!
Vau! vau! vau! vau!
Cibric! cibric!
Vau! vau!
Cibric!
Vau! vau!
Cibric!
Spudūc!
Vilis Plūdons