Tu kā ziema liki apledojumu uz mana ceļa
un laika gaitā, tik neizprotama palika Tev seja.
Skrienot centos neslīdēt,
jo zināju ka beigās nebūs neviena kas varētu palīdzēt.
Tu kā pavasaris liki tām puķēm aiz maniem logiem augt,
bet mani vārdā nekad neuzdrošinājies saukt.
Ejot garām centos nestāvēt pārāk ilgi,
jo beigās šā vai tā nebūtu dikti silti.
Tu kā vasara liki man izbaudīt to silto sauli pludmalē,
sākumā gribēji lai skrienu Tev līdzi šai lielajā pasaulē.
Rāpojot iekšā ūdenī neklausījos kā garāmgājēji savus pantiņus kaļ,
jo zināju ka beigās neviens man neleks pakaļ.
Tu kā rudens nobirdināji man visas lapas un notrīsēja man sirds puses abas.
Kamēr gulēju uz šīs kailās zemes un jutu vēja pieskārienu maigi,
sapratu, ka Tu man visi gadalaiki…
/Laima Zālīte/