Dzejoļi par dzīvi
Dzīvot ar jūru
Un rakstīt par jūru.
Klausīties kaiju klaigās
Un viļņu klusajās šalkās.
Pievērt acis
Un sasmaržot vēju,
Vērot, kā dzīve
Lēni prom aizpeld.
Kad iestājies dziļš klusums būs,
Zināt, ka ir labi viss.
Piepildīti sapņi būs,
Un miera osta sasniegta.
Pacelt acis uz sauli,
Jūras viļņiem uzsmaidīt.
Dzīvot ar jūru
Un aizmigt laimīgi.
/Rasa Švireviča/
Neesmu mājās pārnācis
Guļu gultā bet…
Neesmu mājās pārnācis.
Ne jumts, ne sienas neatspēkos,
Tās mājas kuras meklēju.
Jaunas mājas uz katra stūra,
Bet tajās visās vel svešs
Kā svešais starp savējiem,
Nezinu kur nomesties…
Ko saukt vairs par mājām…
Visur kur eju un esmu
Līdz potītēm iestrēdzis,
Bet nekur neesmu nogrimis.
Lai kā tagad gribētos noslīkt,
Lai mani apņem mājīgās sūnas,
Bet uzbūvēt māju tas prasa laiku.
Lubāna vienmēr būs manas mājas.
Tikai šoreiz meklēju savējās.
Tās kuras es meklēju, tās pat nav vietas.
Vairāk kā prātu ligzda,
Kur domas mīkstas mēbeles,
Kur sarunas kvēlošs kamīns.
Kur gaisā dejo miers un mīlestība,
Kur laiks skrien, bet ir sajūta, ka viss ir apstājies.
Paslīdēt un kopā iekrist smieklu jūra.
Un reizēm atļauties nedarīt neko,
Vienkārši būt… būt mājās.
/Kaspars Krauklis/
Kad sevis mīlestība ir vienīgā dienišķā maize
Un taupīgi pa kumosam stiepju šo klaipu,
Lai pietiktu visai dzīvei, zinot ka nepietiks.
Ir dienas kad neēdu,
Ir dienas ka atļaujos vienu kumosu,
Tad aiz izsalkuma apēdu visu.
Jūtos labi uz mirkli kā silts apskāviens.
Pamostos no rīta atkal esmu izsalcis.
Jāsāk meklēt pa visām maliņām,
Visas sastāvdaļas lai uzceptu jaunu.
Nepietiek jau ar cīņu ar sevi.
Vel ir grauzēji un pelējums kas gaida savu brīdi.
Gribas pie sevis domāt-
Kaut sevis mīlestība nebūtu jāmācās,
Bet gan norma ar ko pamosties.
/Kaspars Krauklis/