Dzimtais pavards pie debesīm kuras.
Lai pārnāktu mājās,
mēs neveram durvis,
bet grāmatu vākus
un brīvojam telpu sevī,
kur dzimtenei būt.
No gliemeža mācīties nevaram,
jo mājas nav patvērums mums,
bet mēs būsim patvērums mājām.
Māra Zālīte
Māra Zālīte (dzimusi 1952. gada 18. februārī) ir latviešu dzejniece un dramaturģe, kā arī sabiedriskā darbiniece.
Dzimusi 1952. gada 18. februārī Krasnojarskas novadā no Latvijas izsūtīto ģimenē. 1956. gadā ģimene atgriezās Latvijā, un bērnību Māra Zālīte pavadīja vectēva mājās Slampes pagasta “Kalna Ķivuļos”. Mācījās Slampes astoņgadīgajā skolā, tad Murjāņu sporta internātskolā (1967—1970). Pirms iekļūšanas Murjāņu skolā bija Tukuma rajona čempione daiļslidošanā, spēlēja basketbolu rajona meiteņu izlasē. Murjāņos trenējās kamaniņu braukšanā.
Studēja Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē (1970—1975). Strādāja par Latvijas Rakstnieku savienības referenti, Jauno literātu studijas vadītāju, žurnāla “Liesma” dzejas konsultanti (1974—1989), tad par izdevniecības “Karogs” un žurnāla “Karogs” galveno redaktori (1989—2000). 2000. gadā kļuva par Latvijas Autoru apvienības prezidenti. Nacionālās bibliotēkas Uzticības padomes locekle, KM Autortiesību konsultatīvās padomes locekle, KM Nacionālās kultūras padomes locekle, LZA goda locekle, Triju Zvaigžņu ordeņa domes locekle, Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja (2002—2004).
Manā četristabu sirdī
Manā četristabu sirdī
tu būsi pilnīgā drošībā.
Diezgan plaši apartamenti
un brīva rocība.
Tevi netraucēs it neviens,
varu apsolīt gandrīz droši.
Aiz loga tev manas asinis šalkos
kā oši.
Manā četristabu sirdī
nāc iekšā un noauj kājas.
Un vispār –
jūties kā mājās.
Dzīvo ar Latviju, elpo ar Latviju!
Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
augustā, decembrī, martā.
Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis tur neizdīgs bekas,
jo bez manis rakstītās kamanās
Ziemsvētki nesabrauks –
pasaulīt, tādas būs sekas.
Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā vīzas un hartas,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
janvārī, jūnijā, martā.
Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sniegs aizpūtīs tekas,
jo bez manis drebošā kumeļā
Jānītis neatjās –
pasaulīt, tādas būs sekas.
Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
septembrī, novembrī, martā.
Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sals pekaiņiem pekas,
jo bez manis svecītes krastmalā
vēji nopūtīs –
tādas būs, pasaulīt, sekas.
Valoda
Valoda, tu esi mirguļojoša upe,
kurā kailu un siltu es gremdēju sevi,
žēlojot mirkli
un mūžību neizprotot.
Valoda, tu esi asins un miesa
manām nezinnokurienes plūstošām domām.
Es mīlu tevi un katru,
kas pieskaras manai dzirdei
caur tevi,
mirguļojošā upe.
Tikai tevī es izjūtu mūžību,
iebrienot tajā pat vietā, kur vienmēr,
kur visi vienmēr, visi un vienmēr.
Skalojas man ap kājām vārdi,
asinsbalss runā, čukst un
piepilda velves.
Mirguļojoša upe.
Lūk, es esmu.
Vienīgi tu to vari
apliecināt.
Zemgale
Zemgales līdzenums — karalauks, kapulauks,
arēna, skatuve, deju grīda.
Dejo Vēsture, uzlūdz Liktenis.
Kājām mīda, jo grīda ir grīda.
Zemgales līdzenums — dvēselei lidlauks,
ieskrējiens elpai, bet elpa — ai,
zemgaļi, zemgaļi, dodiet man roku,
bet viņi dod priekšroku brīvībai.
Aiziet no Zemgales, aiziet paši
sudraba saulēm uz krūtīm.
Aiziet pašiem vai ļauties, ka aizved,
kurš var pateikt, kas grūtāk.
Iešus aiziet. Un vešus aizved.
Šķēpu šķinda. Un vagonu duna.
Zemgale, Zemgale, neklusē, lūdzama,
runā, Zemgale, runā.
Zemgales līdzenums — grāmata vienīgā,
no kuras man brīvību citēt.
Zemgales līdzenums — dzimtene kliedzienam.
Vaigs, kur asarai ritēt.