Māra Zālīte

Māra Zālīte (dzimusi 1952. gada 18. februārī) ir latviešu dzejniece un dramaturģe, kā arī sabiedriskā darbiniece.

Dzimusi 1952. gada 18. februārī Krasnojarskas novadā no Latvijas izsūtīto ģimenē. 1956. gadā ģimene atgriezās Latvijā, un bērnību Māra Zālīte pavadīja vectēva mājās Slampes pagasta “Kalna Ķivuļos”. Mācījās Slampes astoņgadīgajā skolā, tad Murjāņu sporta internātskolā (1967—1970). Pirms iekļūšanas Murjāņu skolā bija Tukuma rajona čempione daiļslidošanā, spēlēja basketbolu rajona meiteņu izlasē. Murjāņos trenējās kamaniņu braukšanā.

Studēja Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē (1970—1975). Strādāja par Latvijas Rakstnieku savienības referenti, Jauno literātu studijas vadītāju, žurnāla “Liesma” dzejas konsultanti (1974—1989), tad par izdevniecības “Karogs” un žurnāla “Karogs” galveno redaktori (1989—2000). 2000. gadā kļuva par Latvijas Autoru apvienības prezidenti. Nacionālās bibliotēkas Uzticības padomes locekle, KM Autortiesību konsultatīvās padomes locekle, KM Nacionālās kultūras padomes locekle, LZA goda locekle, Triju Zvaigžņu ordeņa domes locekle, Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja (2002—2004).

* * *

„Ak, dibināsim sev dzimteni!”
J. Dievkociņš

Mēs nākam iz zaļas zāles,
Mēs nākam iz tumšas nakts,
Kur bāliņš guļ ceļa malā
Nokauts un neaprakts.

Mēs nākam iz Mēness dārziem,
Iz zvaigžņu un Saules spēlēm.
Iz akmeņu klusēšanas,
Iz putna lokanām mēlēm.

Mēs nākam iz ābeles baltuma,
Iz mūžības miglājiem blīviem,
Un atnākam tieši tai brīdī,
Kad jāsākas mūsu dzīvei.

Mēs nākam iz riju dūmiem,
Iz zobenu sarkanas rūsas.
Neraudi, bārenīt, neraudi,
Dziesma ir māte mūsu.

Neraudi, brālīti, neraudi.
Mums dziesma par dzimteni kļūs.
Kad tēvzeme izdalīta,
Dziesma mums tēvzeme būs.

KUR VISI VIENMĒR, VISI UN VIENMĒR

Kāds mani mērķēja
uz mērķi cēlu.
Bet es tā vietā
dzemdināju dēlu.
Kāds mani izšāva
uz liela mērķa pusi.
Bet man tā vietā
meita piedzimusi.
Nāks Mērķī Šāvējs kādā dienā:
Kur ir tā lode?
— Aizgāja pēc piena. —

1. janvāris

Gads atnācis- pavisam jauns.
Ko tas no dzīves jēdz.
Tik apjukušu vecaisgads
To mūsu vidū iestumt mēdz.

Nav laika bijis vecajam
Ar jauno noņemties, to skolot.
Cik ticīgi tam acis mirdz,
Kad sev un vīnam kaut ko solām.

Gads atnācis- pavisam jauns.
Ko tas no dzīves zin.
Un visus mūsu solījumus
Kā svētkus lielākos viņš svin.

Cik viņš ir jauns un nesamaitāts.
Un mūsos skatās apskaidroti.
Ak, soli, soli viņam, draugs,
Kurš cits vēl ticēs tev tik ļoti.

Viesizrādes

Mani piecēlis šorīt
Trauksmains, neparasts svaigums.
Baltas afišas vēstī:
Rīgā viesojas maigums.
Rīgā viesojas ilgas.
Rīgā viesojas prieks.
Dažas dienas, tik dažas
Rīgā izrādes sniegs
Sniegs.

Jaunajā gadā

Ko vēlēt svecei?
Lai tā deg?
Tā skaisti izdegs i bez manis.
Ko vēlēt eglei?
Lai tā aug?
Tā slaidi noaugs i bez manis.
Ko vēlēt Liktenim?
Lai labvēlīgs?
Tas visu zinās i bez manis.
Ko vēlēt tev?
Lai būtu tu?
Tu pastāvēsi i bez manis.
Ko vēlēt sev?
Lai laimīgs tu.
Un lai tāds nebūtu
Bez manis.