Zils aiz loga rudens vakars

Zils aiz loga rudens vakars.
Vējš, līdz stiklam kļuvis, smok.
Viss, kam kāds ar sirdi sakars,
Mūžību kā pienu lok.

Kas par to, ka daudziem mājas
Šinī zilā naktī nav,-
Tavas kautrās, vieglās kājas
Sāk pie uguns sasilt jau.

Kas par to, ka mīli citu:
Viss šai dzīvē – tikai māns.
Ņem šo lakatu, kam vidū
Gaiši dzeltēns pelikāns.

Ņem un to ar slepu baudu
Sev pār glezniem pleciem sedz,
Lai caur tērpu viņa audums
Tavu miesu jūt un redz.

Dažreiz labāk ilgot lūpas,
Bet nekad tās neskūpstīt,
Tad pār sirdi tieksmju šūpas
Tikai kā gudri putni krīt.

Zils aiz loga rudens vakars.
Vējš, līdz stiklam kļuvis, smok.
Viss, kam kāds ar sirdi sakars,
Mūžību kā pienu lok.

Saldējums

Saldējums, saldējums!

Cik reizes tramā es
braucis bez biļetes,
lai tikai nopirktu tevi!

Saldējums,
tavas vafeles
izplaukst par naudu
uz visiem pilsētas stūriem,
tavas vafeles
brīnišķi dzeltēnās
kā tējrozes bulvāru veikalos,
tavas vafeles
sārtās kā asinis,
kā dāmu lūpas un auto naktsnumurs.

Saldējums,
labākos zekserus
pārdevis esmu par tevi,
retākās markas
ar tīģeriem raibiem kā skatu logs,
ar žirafēm garām un slaidām kā raido torņi.

Saldējums,
tavu vēsumu kairo kā ēters
esmu es sajutis
asāk
par meitenes lūpām un bailēm,
tu,
manas dēseles vecuma kalendārs,
tevi mīlot, es mācījos mīlēt
visu dzīvi un ilgas.

Ielu spuldzei.

Dzeltenā lampa, kam stīvi uz stūra
Dienu un nakti kā mūžīga vakts
Nomalē baigā, kur dzīve tik sūra,
Apspīdot sejas dziļdrūmas kā nakts?..

Aizsedzi gaismu sev, izdziesti lēnām,
Izdziesti dziļi kā miroņa skats.
Ak, lai tās sejas, kas pārklātas ēnām,
Neredz un nejūt, cik baigs viņu skats!

Tu viņu sāpēm un ciešanām lielām
Esi tik atspīdums paviršs un lieks.
Sen tava vieta uz greznajām ielām,
Ielām, kur valda tik tukšums un prieks.

Lai viņi izbēgtu visi tās baismas,
Dienu un nakti kas pretim tiem ņirdz,
Vajag tiem savāda, brīnišķas gaismas,
Gaismas, kas izplūst kā mīla no sirds.

Dvēsele

Ak, tagad neprasa dzīve no tevis,
Vai tu ar domām un dvēseli bagāts.
Nespēj pa ikdienas ceļiem reiz staigāt,
Tiksi no visiem par klaidoni zākāts.

Dziļas kā ārprāts ir slāpes pēc drauga.
Lielākas daudz rūs kad dvēselē tavā,
Nonīkst ar draugiem kā kucēniem kusliem,
Nonīkst un aizaug kā aizmirstā gravā.

Atvadīšanās

Projām no cilvēku gļēviskām ilgām
Eju uz pļavām pie puķēm un smilgām,
Burbuļos klausīties, vizbuļus plūkt,
Medu no ziediem kā bite sūkt…
Kopā ar spārēm pār atmatām lidot,
Runīgos strautus līdz asarām smīdot,
Naktīs ar vardēm pa niedrāju kvarkt,
Rudeņos kopā ar lapām sarkt.