Projām no cilvēku gļēviskām ilgām
Eju uz pļavām pie puķēm un smilgām,
Burbuļos klausīties, vizbuļus plūkt,
Medu no ziediem kā bite sūkt…
Kopā ar spārēm pār atmatām lidot,
Runīgos strautus līdz asarām smīdot,
Naktīs ar vardēm pa niedrāju kvarkt,
Rudeņos kopā ar lapām sarkt.
Aleksandrs Čaks
Aleksandrs Čaks (īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis; 1901. gada 27. oktobris—1950. gada 8. februāris) bija latviešu dzejnieks un rakstnieks.
Čaks ir pirmais un galvenais latviešu urbāniskais dzejnieks. Viņa dzejā izteikta mīlestība pret Rīgu, apdzejota pilsētas trauksmainā dzīve kopumā un atsevišķi tās tēli, piemēram, ormanis, jūrnieks, ielas meita, pašpuika. Latvijā imažinisms kā atsevišķs literatūras virziens neizveidojās, taču tā iespaids vērojams Čaka dzejā, kuras agrīnajos gados galvenais ir tēlainība, kuru nodrošina bagātīgs salīdzinājumu un epitetu lietojums.
Elēģija
Varbūt tad reiz sirds man mierā paliks,
Ielu troksnis ausīs lēni rims,
Kad uz mūžu manas rokas saliks
Un zem plakstiem tumsa acīs grims.
Renstelēs tāpat vēl ūdens tecēs,
Būs zem kājām asfalts, ciets un glums,
Tik man gaisma izdegs zārka svecēs,
Lieks būs kļuvis vēsais saldējums.
Liepas plaukst tāpat vēl visās ielās,
Auto sauks, un zvanot tramvajs ies,
Tik no dzīves, brīnišķās un lielās,
Būšu es uz mūžu atšķīries.
Un nekad, nekad vairs klusi smaidot,
Nenākšu pie viņas atpakaļ,
Kad no bruģiem, jaunu sauli gaidot,
Visās ielās sniega kārtu kaļ.
Zvaigžņu pilnā, vienaldzīgā telpā
Līdzi gaisam klejošu es viens,
Tur, kur izzūd visas sāpes elpā,
Tur, kur nezin vairs, kā smaršo siens.
Un tu atkal nevarēji
Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.
Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,
Ka tu nāksi tad, kad saule riet,
Ja tu zini, ka uz citu pusi
Gribas tev tai pašā brīdī iet?
Laikam tīk tā doma tev un jūta,
Ka es mokos, tevi gaidot viens,
Kamēr vējš pār zemi nakti sūta,
Tumsā pazūd ceļu baltais piens.
Kā lai zin, varbūt tā arī labi,
Ka te sēžu skumjš un vientulīgs, –
Mani draugi tagad – ceļa stabi,
Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs.
Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.
Sapņo
Sapņo, un tu nebūsi mazs:
Visa pasaule tevī liesies kā kvass.
Sapnis viscietāko tēraudu dzeļ
Un cilvēku visam pāri ceļ.
Sapnī tu pats topi sākums,
Pats sev par sakni un zelta vāku.
Sapņo!
Sniegs pilsētā
Pāri ļaudīm, namiem, ostai ris
Sniega vēsais, bālais plīvuris.
Asfaltam un smiltīm nu reiz gals.
Apveļas ar sniegu trama balss,
Auto signāls, vezumnieks rats,
Pazūdu es sniegā arī pats.
Pāri namiem, ielai, ostai ris
Sniega vēsais, bālais plīvuris.
Ņiprie zēni, maigās meitenes
Sniegu kopā veļ un ceļ, un nes,
Jo, kur vārtos tumšāk spuldzes blāv,
Smīnot sētnieks – sniega bende – stāv.