Aleksandrs Čaks

Beidzamais tramvajs uz Rīgu
no piestātnes
atiet bez zvana.
Beidzamais tramvajs uz Rīgu.
Trīs sievas sēž iekšā,
es pretim
un stūrī
kāds piedzēries vecis.

Beidzamais tramvajs iet ātrāk kā pārējie –
ļodzoties, drebot un rūcot.
Konduktors ārā uz platformas,
līgots no vagona gaitas un snaudiena,
nedzird,
kā vecis rūc tramvajam līdz
dziesmu par jaunekli sārto,
kam karalauks paņēmis kāju
un līgavu rijīgā iela;
nedzird,
kā sievas triec asi par cenām,
kas draudoši ceļas
kā lāsti,
kā nemieri tautā,
bet manī –
šīs sarunas duras
kā stikli,
kā rugāji kājā, kas basa,
un iztvīkst no miesas un domam man
rožainais reibums,
ko guvis es biju
no meitenes lūpām
zem ābelēm dārzā.

Kur bulvārs ar divrindu lampām
un frizētām liepām,
es satiku matrozi
laķenēs, garās un spožās kā pīķi,
ar krūtīm kā piepūstām burām.

Sejs brūns bij
kā kapara nauda,
kā pulierēts ozola skapis,
un gaita kā nemierīgs vilnis.

Viņš droši bij mīlētājs lielisks,
kam raksturs
kā zelters,
kā pulvers,
bez gana un atpūtas ostās.

Bij acis viņam pēc krāsas
kā kaķim, –
kur lapu zaļums un rūsa
ar zilgmi bij maisītas kopā.

Bij acis viņam kā kaķim
pēc krāsas
un bezkaunīgas kā sievas,
kā suņi aprīļa dienās.

Viņš tikko kā nāca no kuģa
un mīlas alka ka maizes,
vēl nesdams sev līdzi no kuģa
darvas, siļķu un jūras smakas,
ko vedis no Ģentes uz Rīgu.

Viņš tikko kā nāca no kuģa,
un laķenes bij viņam kājās,
jo viņš bij kā pārpildīts baseins
un alka sievietes miesu.

Un Vecrīgas šķērsielā, šaurā
kā vēstuļu kastītes sprauga,
kur troksnim un burzmai tik atbalss,
kur smaržo pēc darvas, dzelzs un pēc āboliem pagrabos sausos,
es satiku jaunkundzi —
glītu un veiklu kā mēle,
kā spēlējot vijoles lociņš.

Tai kājās bij kurpītes – lakādas, melnas —
ar sarkanām strīpām un papēdi zaļu.
No cepures – milzīgas kvēlošas ogles —
kā mandeles ovālā seja
bij sarkanā gaismā
un lūpas
kā apasiņotas.

Tā steidzas
kā attaisīts zelters,
kā ūdens pa rensteli slīpu
un nervozi raustīja līdz sev
vēl sunīti brūnādas auklā ==
tik lielu
kā kalēja dūre,
ar kājiņām trīcošām
kā želē.

Tā steidzās,
un soļi tai bira
kā āboli steigā no apgāzta groza,
jo tuvo jās negaiss,
kas likās virs dakstiņu jumtiem
kā milzīgi dūmi,
kur izšaujas cauri pa liesmai.

Tramvajā
svar ciņus augšup ceļiem
ar acīm es pacēlu
augstāk.

Bet viņa
sēdējā pretim
tik auksta
kā tramvaja misiņa margas
divdesmit trīs grādu salā.

Jaunkundze,
ai, kaut jūs zinātu,
ka mana sirds
pukst
gluži tik ātri
kā jūsu pirkstiņi
uz Royal’a rakstāmās mašīnas,
pārrakstot ministra pavēli.

Bet viņa
sēdēja pretim
tik auksta
kā tramvaja misiņa margas
divdesmit trīs grādu salā.

Kāda tai daļa gar subjektu
žokeja cepurē un nodrāztos zābakos.

Viņa brauca uz viesībām,
kur tā saldi sūks liķieri,
dejos čarlstonu
un ap četriem no rīta
tumsā atdosies
lepni frakotam jauneklim.