Aleksandrs Čaks

Mēness,
tu
visu kaislību dzeltenais simbols,
ko izverd nakts.

O, kāds tu nekauņa!
Klejo pa laukiem,
klejo virs pilsētām
apaļš un kails kā veča pakausis.

Nejēga!
Būtu kaut uzvilcis bikses,
izejot glūnēt aiz logiem,
baudkārais,
neķītrais,
vecpuisi intrigant,
debesu Šerloks Holmss.

I, kā es ienīstu tevi,
tu
glūnoši dzeltenais
ņirdzīgais
zilgmes Mefisto,
nīstu
tamdēļ, ka tu zini,
cik ļauns es,
kādu nejauku kaislību trauks
mana dvēsele.

Ai, kaut es varētu tevi
no debesīm noraut,
tu
mana rūgtuma modinātājs!
Ko mani moci tu?

Zūdi vai atpestī mani
no tieksmēm un ciešanām,
kas mani plosa,
tik neraugies acīs no augšas
kā pārmetums,
neraugies acīs, kad nakts.

Mēness,
tu
visu kaislību dzeltenais simbols,
ko izverd nakts.

O, Marijas iela,
Zīdu
un naktstauriņu
monopoliskā iela, –
atļauj man
apdziedāt tevi
pantos garos un slaidos
kā žirafu kakli.

Marijas iela
mūžīgā tirgone –
saule vai mēness,
tu pārdod un pērc
visu,
skot no lūžņām
līdz dievišķai cilvēka miesai.

O, tavā drebošā ķermenī
jūtu,
kas laikmetisks mīt
čūskādai ņirbošai –
dvēselei manai –
daudz rada;
bezgala trauksmes
un bezgala trauksmes
un bezgala nemiera pilna,
šurp turpu šaudīga
kā sunim elsojot mēle.
O, Marijas iela!

Bulvāros,
dāmas kur tievas un smalkas
kā spieķi
gaiņā no manis prom gaisu
ar savām rītzemju smaržām,-
satiku arī es tevi.
Tevi.

Un mulsu
no tava apģērba greznuma
kā naivs zēns no kailuma,
reibu
no tavām ņirbošajām zeķēm
un kurpju lakādas spoguļiem
viss,
kā kad no Pētera torņa lūkotos zemē.

Bet, kad no tavām
kvēlkrasotām lūpam
iesāka mudžēt
kā spradži no smaržīga siena
tavi lieliskā tukšuma vārdi,
spalgi un piepeši
iedegos viss es kā fosfors
un vienus vienīgus vārdus
šai brīdī
es izkliegt alku
kā nāvi šausmīgās mokās:
“Ak, savu smadzeņu liesumu
nokrāsot steidz
kā savas lūpas, sen bālās no izdzīves!”

Šodien
uz ielas
es satiku matrozi,
Īrijas draugu.

Zobus viņš atņirdza
baltus kā reklāmā,
izstiepa roku man
lielu kā enkuru.

Naktī
līdz diviem
mēs sēdējam dzertuvē.

Viskiju rūgto kā dzīvi
tai naktī
es mīlēju vairāk
par sevi un sievietes miesu.

Pārkliedzot klavieres,
pārrēcot strādniekus
lielus kā vēršus,
dziedāju strēlnieku dziesmas
tā,
it kā mēteli veco
es justu no jauna sev plecos.

Matrozis sēdēja drūms,
it kā klausītos dziesmā
par skumju un zudušu mīlu.
Prātā tam ienāca
dzimtene – miglainā Īrija.

Un pēkšņi
trieca viņš
glāzi pret grīdu,
trieca
un spļāva
visiem varmākām
sejā
tai naktī.

Uz Ģertrūdes ielas
pie Miškinska mēbeļu fabrikas,
ejot pilns sāpju,
es panācu
pusmūža vīrieti –
kādu zemāku ierēdni
vai kāda veikala komiju,
jo bija jau septiņiem pāri
un saule zeltīja palodas.
Sejs
Nopietns bij tam
līdz drūmumam,
kā kasierim miljonus noskaitot,
kā griezienu ķirurgam iesākot.
Un gāja viņš
lēnām
kā noguris
ar siļķēm un mārciņu cukura,
jo nāca jau ceturtā nedēļa,
kopš sieva bij viņam mirusi:
sieva –
mīļa kā saule,
ar matiem
kā kļavu rudeņa lapas
gaišsdzeltaniem;
kopš vij viņam dzīvoklis
neuzposts,
tukšs,
ar durvīm vaļā uz virtuvi,
jo nāca jau ceturtā nedēļa,
kopš gāja viņš
lēnām
kā noguris
un nesa,
ar roku atbalstot,
uz labā pleca puisīti,
nesa
kā Kristus Nacarietis
krustu
uz Golgātu.