Uz Ģertrūdes ielas
pie Miškinska mēbeļu fabrikas,
ejot pilns sāpju,
es panācu
pusmūža vīrieti –
kādu zemāku ierēdni
vai kāda veikala komiju,
jo bija jau septiņiem pāri
un saule zeltīja palodas.
Sejs
Nopietns bij tam
līdz drūmumam,
kā kasierim miljonus noskaitot,
kā griezienu ķirurgam iesākot.
Un gāja viņš
lēnām
kā noguris
ar siļķēm un mārciņu cukura,
jo nāca jau ceturtā nedēļa,
kopš sieva bij viņam mirusi:
sieva –
mīļa kā saule,
ar matiem
kā kļavu rudeņa lapas
gaišsdzeltaniem;
kopš vij viņam dzīvoklis
neuzposts,
tukšs,
ar durvīm vaļā uz virtuvi,
jo nāca jau ceturtā nedēļa,
kopš gāja viņš
lēnām
kā noguris
un nesa,
ar roku atbalstot,
uz labā pleca puisīti,
nesa
kā Kristus Nacarietis
krustu
uz Golgātu.