Beidzamais tramvajs uz Rīgu
no piestātnes
atiet bez zvana.
Beidzamais tramvajs uz Rīgu.
Trīs sievas sēž iekšā,
es pretim
un stūrī
kāds piedzēries vecis.
Beidzamais tramvajs iet ātrāk kā pārējie –
ļodzoties, drebot un rūcot.
Konduktors ārā uz platformas,
līgots no vagona gaitas un snaudiena,
nedzird,
kā vecis rūc tramvajam līdz
dziesmu par jaunekli sārto,
kam karalauks paņēmis kāju
un līgavu rijīgā iela;
nedzird,
kā sievas triec asi par cenām,
kas draudoši ceļas
kā lāsti,
kā nemieri tautā,
bet manī –
šīs sarunas duras
kā stikli,
kā rugāji kājā, kas basa,
un iztvīkst no miesas un domam man
rožainais reibums,
ko guvis es biju
no meitenes lūpām
zem ābelēm dārzā.