Šodien
uz ielas
es satiku matrozi,
Īrijas draugu.
Zobus viņš atņirdza
baltus kā reklāmā,
izstiepa roku man
lielu kā enkuru.
Naktī
līdz diviem
mēs sēdējam dzertuvē.
Viskiju rūgto kā dzīvi
tai naktī
es mīlēju vairāk
par sevi un sievietes miesu.
Pārkliedzot klavieres,
pārrēcot strādniekus
lielus kā vēršus,
dziedāju strēlnieku dziesmas
tā,
it kā mēteli veco
es justu no jauna sev plecos.
Matrozis sēdēja drūms,
it kā klausītos dziesmā
par skumju un zudušu mīlu.
Prātā tam ienāca
dzimtene – miglainā Īrija.
Un pēkšņi
trieca viņš
glāzi pret grīdu,
trieca
un spļāva
visiem varmākām
sejā
tai naktī.