Padoms

Bulvāros,
dāmas kur tievas un smalkas
kā spieķi
gaiņā no manis prom gaisu
ar savām rītzemju smaržām,-
satiku arī es tevi.
Tevi.

Un mulsu
no tava apģērba greznuma
kā naivs zēns no kailuma,
reibu
no tavām ņirbošajām zeķēm
un kurpju lakādas spoguļiem
viss,
kā kad no Pētera torņa lūkotos zemē.

Bet, kad no tavām
kvēlkrasotām lūpam
iesāka mudžēt
kā spradži no smaržīga siena
tavi lieliskā tukšuma vārdi,
spalgi un piepeši
iedegos viss es kā fosfors
un vienus vienīgus vārdus
šai brīdī
es izkliegt alku
kā nāvi šausmīgās mokās:
“Ak, savu smadzeņu liesumu
nokrāsot steidz
kā savas lūpas, sen bālās no izdzīves!”