O, Marijas iela,
Zīdu
un naktstauriņu
monopoliskā iela, –
atļauj man
apdziedāt tevi
pantos garos un slaidos
kā žirafu kakli.
Marijas iela
mūžīgā tirgone –
saule vai mēness,
tu pārdod un pērc
visu,
skot no lūžņām
līdz dievišķai cilvēka miesai.
O, tavā drebošā ķermenī
jūtu,
kas laikmetisks mīt
čūskādai ņirbošai –
dvēselei manai –
daudz rada;
bezgala trauksmes
un bezgala trauksmes
un bezgala nemiera pilna,
šurp turpu šaudīga
kā sunim elsojot mēle.
O, Marijas iela!