Mēness,
tu
visu kaislību dzeltenais simbols,
ko izverd nakts.
O, kāds tu nekauņa!
Klejo pa laukiem,
klejo virs pilsētām
apaļš un kails kā veča pakausis.
Nejēga!
Būtu kaut uzvilcis bikses,
izejot glūnēt aiz logiem,
baudkārais,
neķītrais,
vecpuisi intrigant,
debesu Šerloks Holmss.
I, kā es ienīstu tevi,
tu
glūnoši dzeltenais
ņirdzīgais
zilgmes Mefisto,
nīstu
tamdēļ, ka tu zini,
cik ļauns es,
kādu nejauku kaislību trauks
mana dvēsele.
Ai, kaut es varētu tevi
no debesīm noraut,
tu
mana rūgtuma modinātājs!
Ko mani moci tu?
Zūdi vai atpestī mani
no tieksmēm un ciešanām,
kas mani plosa,
tik neraugies acīs no augšas
kā pārmetums,
neraugies acīs, kad nakts.
Mēness,
tu
visu kaislību dzeltenais simbols,
ko izverd nakts.