Gredzens

Un tad ienāci tu
Līganā gaitā kā staigule,
Kuras klēpī var iegrimt kā nāvē.

Ienāci tu.

Uz liepu lapām spīdēja uzpūsta pasaules elpa.
Kaut kur zem zemes,
Pagrabos,
Pīkstot svaidījās peles,
Un viņu spalvā
Mirdzēja skaida kā zelts.

Ienāci tu un man teici:
«Šovakar būšu.»

Un gaisos silti kā asinis joņoja putni.
Pāri pilsētai, namiem un tvaikoņiem
Es
Elpoju jūru,
Un man uz lūpām
Uzgula svīdums no mākoņu malām,
Bet zobos čirkstēja smiltis,
Ko pār lūpām bij atpūtis vējš.

«Šovakar būšu» –
Šie vārdi
Man iegāja sirdī līdz galam,
Un es trīsēju līdzīgi rasai.

Vakars.
Aizklāju logus.
Visus.

Glābdams sirdi no tevis,
To paslēpu plauktā
Starp grāmatām sirmām,
Atmiņām, izdzertām glāzēm.
Trīs garas sveces –
Sarkanu, zilu un melnu –
Es iededzu reizē.
Pārklāju gultu ar dzeltenu, porainu segu.
Sviedrus, vaidus un kvēli
Kas ievelk kā sūklis,
Bet blakus
Noliku solu,
Uz kura var uzsviest tavas plīvošās drēbes
Un pārklāt ar smagu kapara trauku.

Un tad ienāci tu –
Asa un pēkšņā kā caurvējš,
Kā smarža, kas aptumšo visu.

Ienāci tu.

No tava kvēluma
Sega, kas gulēja kaila uz grīdas,
Sarāvās gredzenā pēkšņā kā tāss.
Liesmas norāvās bailēs no svecēm
Un iebēga tumsā.

Ienāci tu.
Un, klusi smaidot,
Paņēmi
Manu sirdi no plaukta,
Uzpūti elpu
Un tad uzvilki to sev kā gredzenu pirkstā.

Pirkstā.

Romantika

Man dzīves vieta pašos centra mūros,
kur dārzs —
Viens puķu pods uz ķebļa istabā
un vāzē pērno viršu liela sauja.

Nav upju lielāku par renstelēm
un ezeru par peļķēm,
kur, saulei sildot,
bradā pagrabbērni.

Tik ir no dabas,
kā kāds apelsīna mizas gabals
uz trotuāra
un redīslaksti sētas mēslu kastē.

Un naktīs
lakstīgalu vieta man zem logiem
čīkst vējā izkārtnes
un kaķi ņaud uz jumtiem.

Bet tomēr mīļš un dārgs,
kā iecerētās tuvums,
šīs centrs man
un viņa izlauzītās ielas.

Tur,
logu atvēris,
līdz apnikumam varu
es zvaigžņu vietā vērties gaišās spuldzēs
un sapņos grimt
par cilvēku,
kas visu šo ir cēlis,
lai viss tas kļūtu nepieciešams man
kā pulss,
kā buram vējš,
kā kuģim stūrmanis un skrūve.

Uz jaunā pontonu tilta

Uz jaunā pontonu tilta,
kur sniegs
virpo pretim man uzbāzīgs
kā veci likumi, meitas un baznīcas
uz katra stūra
ar saviem lielīgi izceltiem deguniem;
kur kuģītis šnākā uz Daugavas
un blisina
ar savu vienīgo lampu pie skurteņa
kā gājējs ar degošu papirosgalu.
Un viņa dūmi škiet tumša
kā apsarmots koks.

Uz jaunā pontonu tilta
es satiku kungu.
No viņa pretim man dvesa
tāds resnums un omulība
Kā no cūkcepeša uz balti apklāta galda
un manā dvēselē,
kuru kā enkuru
es biju nolaidis savas skaidrības dibenā,
izšāvās strūkla
piķmelna naida un niknuma –
izdzēst kā lukturi
ar dūres triecienu
no kunga gaļīgas sejas to mieru,
kas viņā atgāzies smaida
kā mirdzošs dārgakmens
viņam veidotā apkalumā.

Afišas

Afišas, afišas – pilsētu dvēseles –
krāsainas, kliedzošas kā dāmu zeķes –
asiņu sarkanas, melnas un dzeltenas –
no katra stūra man, staba un pievārtes
uzbāžas ciešāk kā pusnaktī netikles.

Afišas, afišas – pilsētu sakraments –
izrāžu, baru un mītiņu kalendārs,
mīlu es, mīlu jūs
kā sava zēnībā
kājbumbu, boksu un saldējumvafeles,
Daudz kas man dvēselei
tuvs jūsu raibuma
un burtu rindu spējkontrastiem, lūzumiem.

Afišas, afišas – jūs manas steidzīgas dvēseles labāka pavāra grāmata.

Uz šaursliežu dzelzceļa

Nakts.
Stacija.
Ugunis kā dzeltenas lupatas.
Konduktors nosvilpa desmito reizi,
bet vilciens nekustējās.
Konduktors nosvilpa vienpadsmito reizi –
tas pats.

Es,
sēdot vagonā mazā kā restorāna sviestmaize,
uzrāvu sērkociņu desmito reizi,
bet viņš man nodzisa.
Es,
sēdot vagonā,
uzrāvu sērkociņu vienpadsmito reizi –
tas pats.

Un tad es atrāvu logu,
lai ieplūst svaigs gaiss,
un tad es atrāvu logu,
lai uzceltu vadītāju no miega.

Vilciens iesvilpās un sāka kustēties.
Vagonā ieplūda svaigs gaiss,
un sērkociņš iedegas sarkans
kā mana sirds.