Uz jaunā pontonu tilta,
kur sniegs
virpo pretim man uzbāzīgs
kā veci likumi, meitas un baznīcas
uz katra stūra
ar saviem lielīgi izceltiem deguniem;
kur kuģītis šnākā uz Daugavas
un blisina
ar savu vienīgo lampu pie skurteņa
kā gājējs ar degošu papirosgalu.
Un viņa dūmi škiet tumša
kā apsarmots koks.
Uz jaunā pontonu tilta
es satiku kungu.
No viņa pretim man dvesa
tāds resnums un omulība
Kā no cūkcepeša uz balti apklāta galda
un manā dvēselē,
kuru kā enkuru
es biju nolaidis savas skaidrības dibenā,
izšāvās strūkla
piķmelna naida un niknuma –
izdzēst kā lukturi
ar dūres triecienu
no kunga gaļīgas sejas to mieru,
kas viņā atgāzies smaida
kā mirdzošs dārgakmens
viņam veidotā apkalumā.