Un Vecrīgas šķērsielā, šaurā
kā vēstuļu kastītes sprauga,
kur troksnim un burzmai tik atbalss,
kur smaržo pēc darvas, dzelzs un pēc āboliem pagrabos sausos,
es satiku jaunkundzi —
glītu un veiklu kā mēle,
kā spēlējot vijoles lociņš.
Tai kājās bij kurpītes – lakādas, melnas —
ar sarkanām strīpām un papēdi zaļu.
No cepures – milzīgas kvēlošas ogles —
kā mandeles ovālā seja
bij sarkanā gaismā
un lūpas
kā apasiņotas.
Tā steidzas
kā attaisīts zelters,
kā ūdens pa rensteli slīpu
un nervozi raustīja līdz sev
vēl sunīti brūnādas auklā ==
tik lielu
kā kalēja dūre,
ar kājiņām trīcošām
kā želē.
Tā steidzās,
un soļi tai bira
kā āboli steigā no apgāzta groza,
jo tuvo jās negaiss,
kas likās virs dakstiņu jumtiem
kā milzīgi dūmi,
kur izšaujas cauri pa liesmai.