Bastejkalnā baltā
Kas tur ņudz kā spiets?
Gaisā viegli saltā
Brīdinot tik kliedz:
“Ceļu!”
Bērni jautri lejā
Ragutiņas šļūc.
Vēji sitas sejā,
Un ap ausīm dūc:
“Ceļu!”
Cits caur citu drāžas
Tie bez apstājas;
Dažs ar apkārt gāžas,
Bet tas nav nekas.
Jokodams viņš ceļas
Atkal augšā jau,
Smiedamies, ka veļas
Otrs līdzās, rau!
Tādu nieka krīzi
Kas gan vērā liks?
To var novērst drīzi –
Tas bij sporta triks.
Rieta oranžmalā
Dziest jau saules stars.
Bērniem jaunā čalā
Negrib rimties gars.
Slaidā atskrējienā
Ragutiņas trauc.
Apkārt balsā vienā
Tikai dzird, ka sauc:
“Ceļu!”
Krēslas plūdos klusi
Sirmā Rīga grimst,
Bet ap kalna pusi
Klaigas nenorimst:
“Ceļu!”
Vilis Plūdons