Rasa Švireviča
Dziļa elpa,
Acis ciet,
Un es lecu…
Nē, drīzāk – krītu.
Es krītu tumšā bezdibenī,
Šķiet, gala nebūs.
Es krītu, krītu, krītu…
Pēkšņi –
Vēl viena elpa,
Acis vaļā,
Un es lidoju.
Es lidoju zilās debesīs
Un baltos mākoņos,
Ar vēju matos
Un sauli sejā…
Bet, kā būtu pa vidu?
Staigāt pa zemi
Ar vieglām elpām un soļiem?
Virs bezdibeņa, bet zem mākoņiem?
Harmonijā?
/Rasa Švireviča/
Atveras aizkars,
Uz skatuves iznāk meitenīte.
Mugurā viņai balta kleitiņa
Un matos zila bante.
Bet pēdas viņai basas
Un acis gandrīz tukšas.
Viens skatiens taisni nekurienē,
Viens rokas stiepiens.
Visapkārt klusums,
Elpas aizrautas.
Visa pasaule sastingusi šķiet.
Šī meitenīte cīnās ar asarām.
Staigā tā,
Ka viņai piederētu viss,
Bet reizē – it nekas…
Viņas lūpas dreb,
Un vaigi ir bāli,
Klusumu viņa piepilda
Bez skaņas.
Kā var sirds būt
Tik tukša, bet tik pilna?
Kā var klusums
Pateikt tik daudz?
Aiz aizvērtām acīm
Viņa dzīvo man līdzi.
Un kamēr aizkars vien vaļā,
Velk manu sirdi pie sevis.
/Rasa Švireviča/
Es redzēju tādu sapni,
Kurā tu mani sauci,
Kur vējš aizpūta nebūtībā
Tevis izkliegtos vārdus.
Tur kalni un pļavas plašās
Tevi pārvērta par
Krāsas pleķi vien
Uz zilās debess fona.
Es šūpojos ābeles zarā
Un smaidīju pretī saulītei.
Cik labi var būt arī
Bez tevis man blakus.
/Rasa Švireviča/
Tik lēni pārklājas peļķes ar ledu,
Pie vaigiem piesalst man asaras.
Zeme piesnigusi balta,
Salta dvaša no lūpām nāk.
Bet, rau, tur tu jau nāc,
Sniedz man savu roku
Un ved cauri šim biezajam sniegam!
Tad stāvēsim mēs divi vien
Un mīsim skūpstus
Zem zvaigžņu bumbām gaišām.
Uz brīdi laika strauts stās,
Un Mēness sauks vārdus mūsu.
Tikai Tu, Zvaigznes un Es.
Tikai Mēs…
Rasa Švireviča
Es raugos grāmatas lapās –
Tās klusē.
Es raugos debesīs –
Tās klusē.
Es raugos telefona ekrānā –
Tas klusē.
Ceriņziedi šūpojas vējā,
Saule viegli apspīd zaļo zemi.
…
Bet – nekā.
Klusums.
Viens izteikts vārds pārvēršas čukstā
Un aizlido tālēs prom.
Viena doma balsī neizteikta
Savu rītu nesastop.
Viena elpa apraujas
Un nomirst klusumā.
Klusumā.
Rasa Švireviča