Rasa Švireviča

Skaties augšup!
No debesīm zvaigzne klusi krīt.
Un kā vārdi uz baltas lapas
Tavi sapņi piepildās.

Acu priekšā Tev debesu jūra,
Saki, saki skaļi!
Kā sauc to Tavu
Sapni maigo?

Vai par viegliem, siltiem rītiem,
Saules stariem apmīļotiem?

Vai par rudens lapām zeltainām,
Vēja dejā griezdamies?

Saki, saki droši!
Kā sauc to Tavu
Sapni mīļo?

Kā logā lietus lāses sitas,
Un galvā domas iezogas man citas –
Tā laiks jo strauji skrien
Un visus velk uz priekšu vien.
Kā skaļi vēji šņāc,
Un klusi pieklauvē pie durvīm kāds –
Tā šķiras jauna lapa,
Kur nodaļa jau cita tapa.

Kā smaržo margrietiņas plašā pļavā,
Un kārtis saliktas ir skaistā kavā –
Tā brīnums lēni dziest
Un jaunas cīņas briest

Šai klusumā,
Šai mulsumā
Bango mana sirds.

Šai cerībā īsā,
Šai mirklī drīzā
Manas acis salti mirdz.

Lai rītdiena vēl nāk,
Un saule mirdzēt sāk.
Lai piepildās it viss,
Un atmiņās paliek šis!