Tik lēni pārklājas peļķes ar ledu,
Pie vaigiem piesalst man asaras.
Zeme piesnigusi balta,
Salta dvaša no lūpām nāk.
Bet, rau, tur tu jau nāc,
Sniedz man savu roku
Un ved cauri šim biezajam sniegam!
Tad stāvēsim mēs divi vien
Un mīsim skūpstus
Zem zvaigžņu bumbām gaišām.
Uz brīdi laika strauts stās,
Un Mēness sauks vārdus mūsu.
Tikai Tu, Zvaigznes un Es.
Tikai Mēs…
Rasa Švireviča