Rasa Švireviča
Reizēm man patīk iztēloties,
Ka dzīvoju es filmā,
Kur viss neiespējamais
Kļūst iespējams.
Eju es pa ielu,
Ausīs skan “Paper Houses”,
Uz lūpām rotājas smaids.
Sejā pūš ledains vējš,
Debesis jau krēslojas,
Pie māju jumtiem mirgo gaismiņas.
Garāmgājēji nesapratīs
Šo sajūtu, kas manā sirdī raisās.
Iekšēji es lūstu,
Ārēji – laime plūst no visām malām.
“Kāpēc?”
Gribētos man pajautāt.
Kāpēc dzīve tāda ir,
Ka skaidrības nekādas?
Rasa Švireviča
Mana sirds ir kā lapa rudens galā –
Tik trausla un vāra,
Ka pieskāriens vien to miljons daļās saberž.
Mana dvēsele – daudz stiprāka.
Tā cīnās kā zāle zaļā ar sniegu
Un nepadodas, jo pavasarī izsprūk cauri.
Manī kaisle liesmo,
Tās uguns nenodziest.
Tā laužas uz āru
Un sirdi manu stiprina.
Kad saule atkal silda,
Tad trauslā lapa no jauna dzimst.
Tā uzplaukst un dzīvo
I stipra i daiļa.
Kad dvēsele stipra
Un sirds mana arī,
Tad mīlu es jo dziļi un skaisti,
Bet pasaule to nepiedod.
Rasa Švireviča
Mākoņi nolaižas,
Gaisma parādās,
Sirdī man kaut kas ieduras…
Koki šūpojas,
Vēji garām aiztrauc,
Tepat blakus skaļi pukst mana sirds…
Šķiet, dzirdu kādu saucam
Aiz kokiem zaļajiem…
Bet sirds man saka –
Tas tikai vējš,
Kas garām aiztrauca…
Dzīvē bieži pienāk brīži tādi,
Kad apsēžos un skatu uz debesīm vērstu
Domāju…
Es domāju par visu –
Par saviem sapņiem,
Par jūru smiltīs skautu,
Par koku zariem smagos vējos…
Bet visvairāk mans prāts kavējas
Pie vienas domas vien.
Kas esmu es?
Šī doma galvu reibina,
Tā liek man pazust plašās pasaules skavās.
Kas esmu es?
Kas esi tu?
Kas esam mēs visi?
Vai ir kāds uz planētas šīs mazās,
Kas atbildi man var sniegt?
Un skaļo domu šo
Uz mirkli kaut izkliedēt?
Pa pasauli klīst vēji skaļi,
Tie meklē viens otru – kā Tu un Es.
Gan kalni, gan lejas ceļā tiem stājas,
Bet nepagurst tie – kā Tu un Es.
Kur esi mans draugs?
Cik tālu vēl jāmeklē Tavs dvēs’les vējš?
Kaut spēku daudz man vairs nava,
Es ceļos debesīs zilajās Tev!
Nāc, uzmeklē mani ātrāk-
Manu dvēs’les vēju maigo.
Lēni jau izklīst mākoņi bālie,
Vai tas esi Tu, ko redzu tur tālumā?
Griežas pasaules dejā vēji skaļi,
Tie satikušies ir- kā Tu un Es.
Vien debesu jumā tai zilajā,
Lai paliek viss, kas bijis pirms mums!